ℐᗅ ℰՏ ℙᗅℒⅈKšႮ...

2.daļa

Elisone apsēdās un neteica ne vārda. Viņa klusēja un skatījās vienā punktā. Tas nu bija par daudz. Kā gan Izabella varēja tā izdarīt? Kāpēc viņai vispār tur bija jājaucas? Elisonē mutuļoja dusmas.
Izabella truli blenza un Elisoni. Viņa gaidīja, kad Elisone paskatīsies uz viņu. Nekā. Bet tas taču nebija domāts ļauni. Viņa tikai gribēja Elisonei palīdzēt.
-Klau... -Izabella iesāka, - Es negribēju neko ļaunu. Ja tikai tu pamēģinātu...-
-Tev jau tas vienmēr ir tik vienkārši, vai ne? Tev vienalga, ka es viņu ienīstu. Tu zināji, ka man viņš riebjas. Ko gan tu domāji?Pietiek jau ar to, ka tu iedevi viņam manu numuru, bet šis?! - Elisones balss bija indīga un pilna ar naidu.
-Lūdzu... El.- Izabella lūdzās.
-Liec. Mani. Mierā. - Elisone sakostiem zobiem murmināja. Viņa piecēlās kājās un gāja uz ārdurvju pusi.
-Kāpēc tu to sev nodari?-Izabella klusi jautāja.
-Ko? - Elisone neizpratnes pilna vaicāja. Viņai bija apnikušas Izabellas spēlītes.
-Kāpēc tu sevi sāpini? Kāpēc tu cel sev apkārt mūri? - Izabella jautāja. Viņas balsī bija saklausāma neizpratne un sāpes. Acīs dzirkstīja asaras.
-Es?! Ko tad es sev nodaru, ko? Vai tas ka negribu satikties ar kretīniem ir kaut kāda sasodīta mūra celšana? - Elisone kliedza. Viņa bija savilkusi rokas dūrēs, lai novadītu dusmas. Kā gan šai...šai... šai egoistei var būt tiesības viņai kautko pārmest?! Kas viņa tāda ir, lai man ko pārmestu?! Elisone mutuļoja no naida. Nagi bija iespiedušies dziļi rokā, bet viņa nejuta sāpes. Patiesībā viņa nejuta neko izņemot bezgalīgas dusmas. Viņa sniedzās pēc rāmīša. ~Rāmīti Elisonei bija uzdāvinājusi Izabella. Tajā bija bilde, kur viņas abas kopā ir slimnīcā. Abas bija bija iekļuvušas mazā avārijā. Izabellai bija lauzta kāja, savukārt Elisonei roka. Bet ne jau tas bija galvenais. Galvenais bija viņu smaids. Par spīti sāpēm, abas smaidīja no visas sirds. Rāmītis bija stikla. Tajā bija izgrebti abu meiteņu iniciāļi. Viņas abas tos bija grebušas stundām. ~
-Elisone, lūdzu... Nevajag. - Izabella centās viņu apturēt, bet bija par vēlu. Rāmītis nokrita un stikls sašķīda daudzās jo daudzās lauskās. Šķīstoša stikla troksnis piepildīja visu dzīvokli ar nepatīkamu, griezīgu skaņu.
Dusmas pēkšņi pagaisa. Acīs parādijās sāpes. Ko gan viņa bija izdarījusi?! Elisone saļima zemē un sarāvās mazā kamoliņā. Viņa aizsedza seju ar plaukstām un sāka raudāt. Uzplaiksnīja atmiņas.
Bija laiks īsi pirms Ziemassvētkiem. Precīzāk, 21. decembris. Elisonei bija 4 gadi. Viņa bija sarāvusies stūrī un raudāja. Vecāki strīdējās.
-Kerolaina, kā gan tas viņai var nākt par labu?! Viņu pamet pašas māte! Kā gan tas var būt labāk?! - Tētis kliedza uz viņas mammu.
-Tev mani jāsaprot! Viņai jāpaliek pie tevis! Ko gan viņa darīs Francijā? Šeit ir viņas skola, draugi!- Elisones mamma kliedza pretī.
-Netēlo labu māti! Pat nemēģini! Tu taisies pamest savu četrgadīgo meitu kaut kāda franču švīta dēļ. Tāpēc nemaz nemēģini man iestāstīt, kas viņai būtu labāk, un kas ne! - tētis brīdinoši pacēla roku. Viņš nekad nebija sitis mammai. Nekad. Elisone sarāvās vēl ciešāk.
-Viņu sauc Frānciss! Es viņu mīlu!-mamma kliedza balsij raustoties.
Pēc brīža Elisone dzirdēja paukšķi. Viņš bija mammai iesitis. Viņa bija gar zemi un nicīgi skatījās uz viņa.
-Mammu! - Elisone brēkdama skrēja pie viņas.
-Nāc šurpu. Viņa tevi nemīl! Viņa tevi pametīs, lai brauktu prom ar svešu vīrieti! - tētis kliedza un rāva viņu nost no Kerolainas. Meitenei sāpēja roka. Viņš to bija sagrābis pārāk cieši.
-Mammu, vai viņš saka patiesību? - Elisone kliedzot sāpju pilnā balsī jautāju. Viņas mazajā un mīlīgā seja sejiņa saviebās sāpju izteiksmē. Tā nevarēja būt patiesība. Tiem bija jābūt meliem. "Viņa nevarēja... Viņa taču bija mana mamma! Mana mamma... Un mamma taču ta nedara vai ne? "Elisone nodomāja.
Elisones mamma neatbildēja un novērsa skatienu. Meitene skrēja prom.
-Elisone...-Kerolaina iesaucās, bet nesekoja. Tā bija pēdējā reize, kad Elisone viņu redzēja. Pēc dažiem mēnešiem Elisone sāka viņai rakstīt.Viņa cerēja, ka varbūt mamma atgriezīsies. Elisone pārstāja, kad sapratu, ka tētis vēstules iznīcina un tās mammu nemaz nesasniedz...
Izabella skatījās uz sašķaidīto rāmīti. Viņai krūtīs dzēla. Šis rāmītis abām bija nozīmējis tik daudz. Katru reizi, kad bija skumji, varēja uz to paskatīties un palika labāk, bet tagat tā vairs nebija. Elisone bija sakņupusi tam blakus. Viņa raudāja. Maza lauska bija iedūrusies kājā un tagat no tās plūda sarkani asins pilieni. Bet Elisone to nejuta. Izabella minstinājās. Vilcinājās. Visbeidzot viņa tomēr piegāja pie Elisones un viņu apskāva. Elisone nepretojās, bet arī neatbildēja apskāvienam. Un tā viņas tur stāvēja. Abas sakņupušas uz zemes. Iespējams pagāja stunda, iespējams tikai sekunde, kad Elisone saspieda Izabellas roku. Tas bija tāds maigs, tik tikko jūtams pieskāriens, bet Izabellai sniedza milzīgu atvieglojumu. Draudzene bija viņai piedevusi.
-Klau... Bet ja tu tikai... - Izabella iesāka, bet Elisone viņu pārtrauca.
-Jā, jā. Es zinu, ko tu teiksi. Bet es negribu mēģināt. Vairs ne. Man pietika ar to vienu vienīgo reizi, kad man salauza sirdi. - Elisone noteica un izdvesa smagu nopūtu. Izabella brīnījās, ka Elisone vispār ir to pieminējusi. Viņa nebija viņu pieminējusi jau gadu. Izabellai iedzēla vainas apziņa bet viņa to paslēpa sirds dziļumos.
-Bet padomā : tu pati saki, ka Emetu ienīsti. Vai tad kaut kas notiktu ja tu viņu šodien satiktu? Tu taču viņā neiemīlētos vai ne? Vai varbūt... - Izabella zobojās par Elisoni.
-Labi. Viss. Es iešu ar viņu uz to stulbo strūklaku. Bet tad tu mani liksi mierā un vairs nekad neko tādu neatkārtosi ja? - Elisone padevās.
-Zvēru pie savas labākās kleitas. - Izabella svinīgi zvērēja un abas meitenes sāka smieties.
-Labi, tad es eju.-Elisone jau gāja pie durvīm, kad Izabella viņu saķēra aiz rokas. Viņa jautājoši savilka uzaci, tā izskatīdamās mazliet komiska.
-Tu taču nedomā iet šāda? - Izabella jautāja. Elisone nopūtās un apsēdās mazajā dīvānā. Viņa paskatījās uz Izabellu un veltīja viņai garlaikotu skatienu ar acīm teikdama: Nu, sāc! Izabella sajūsmināta sāka rakņāties rokassomiņā. Zinot to, kā Izabellai patika kosmētika, Elisone gandrīz jau sāka baidīties.
-Tikai nepārspīlē labi. Nekādas acu tušas vai tonālā krēma. Negribu izskatīties kā klauns. - Elisone noteica. Izabella satriekta jautājoši norādīja uz sevi uzdodama noklusētu jautājumu-Vai es tiešām spētu kādu padarīt par klaunu? Tad viņa ķērās pie darba. Pagāja apmēram desmit minūtes, kad Izabella atrāvās no Elisones un apmierināti apskatīja savu veikumu. Elisone grasījās iet pie spoguļa, kad Izabella viņu parāva atpakaļ, likdama noprast, ka viss vēl nav galā. Viņa sāka darboties ar Elisones matiem. Ieslēdza lokšķēres un ieveidoja viņai vieglas lokas. Elisonei bija tāda sajūta, itkā Izabella viņu gatavotu kādai modes skatei. Tas galu galā bija tikai Emets, vai ne? Kad mati bija pabeigti, Izabella piecēlās un izvilka ķirškrāsas, brīvi krītošu kleitu, kas nesniedzās pat līdz ceļiem un sniedza to Elisonei.
-Nu nē! To nu gan es netaisos vilkt. - Elisone atvairījās.
-Nu beidz. Tu tajā izskatīsies fantastiski. - Izabella mēģināja viņu pierunāt.
-Kātad. - Elisone sarkastiski noteica.
-Bet tev jau viņš nepatīk. Tad kāda starpība, ko tu velc?-Izabella viltīgi ieminējās. Viņai bija talants manipulēt ar cilvēkiem, izmantojot viņu domas pret viņiem.
-Ak, nu labi! - Elisone neapmierināti paķēr kleitu un pārğērbās. Uzvelkot tā šķita tik īsa, ka viņa, pašai nemanot, to mēģināja vilkt uz leju.
-Beidz tur tūļāties un paskaties. - Izabella smiedamās uzsauca.
Elisone piegāja pie spoguļa. Viņa bija sagaidījusi, ka izskatīsies pēc klauna, bet no skata spogulī, viņai aizrāvās elpa. Spogulī pretī vērās skaista meitene. Šai meitenei bija skaisti sacirtoti mati, tumšas, ķirškrāsas lūpas, izteikti sejas vaibsti un melnas, garas skropstas, kuras vēl vairāk izcēla maigās un violetīgās acu ēnas. Bet visvairāk izcēlās acis. Šajā krāsu sajaukumā tās izcēlās kā mēness naktī. Tagat, gaismā tās vizuļoja ar dzintarainu mirdzumu. Un kleita. Tā tik labi piegulēja augumam, bet reizē arī brīvi viļņojās pie katras kustības. Bija tik grūti noticēt, ka šī skaistā meitene tiešām ir viņa- Elisone, kura skolā bija nūğe. Viņai bija grūti apjaust redzēto. Pirmo reizi mūžā pēc tik ilga laika viņa atkal sajūtās skaista.
-Es jau teicu, ka būs labi. - Izabella apmierināti pasmaidīja.
-Nu tad es laikam iešu. - Elisone iesmējās. Viņa atvadījās no Izabellas un izgāja pa durvīm mazliet pavēcinajusi roku uz atvadām. Ejot uz strūklaku viņa nervozēja. Bet par ko gan es esmu tik nervoza? Viņa nesaprata. Viņa pagriezās ap stūri un gāja uz strūklakas pusi.
Emets gaidīja. Viņš pameta skatienu apkārt un ieraudzīja ejam garām kādu seksīgu bruneti. Būs vēlāk jāuzaicina pie sevis. Viņš nodomāja. Samuels un Džeiks gaidīja aiz stūra un smīkņāja. Emetam tā nauda bija jādabū. Lai gan patiesībā runa bija ne tik daudz par naudu, kā par godu. Plāns bija patiešām vienkāršs. Viņam bija jānoskūpsta Elisone un viņai bija jāļaujas. Tad nauda būs viņam rokās. Emets velreiz uzmeta skatienu abiem draugiem. Smieklīgi, ka viņi tiešām domāja, ka viņam neizdosies. Visas taču vienmēr bija viņu gribējušas. Kāpēc lai tagat būtu citādāk. Viņa egoisms bija patiešām liels. Emets nogaidīja un tad devās pie seksīgās brunetes. Pirms šī izrāde sākas, viņš vēl gribēja papriecāties. Viņš mazliet glāsmaini aizsmakušā balsī flirtēdams uzrunāja svešinieci.
-Hey, zaķīt.Varbūt... - viņš jau grasījās aicināt skaistuli pie sevis, kad pēkšņi viņa strauji apcirtās riņķī. Un... Vai tas varēja būt? Viņš šokēts skatījās uz meitenes seju. Tā bija Elisone.
Elisone strauji pagriezās izdzirdusi Emeta balsi. Viņš izskatījās manāmi pārsteigts. Tātad nekas labs no viņa nebija gaidāms ja viņš nezinādams, ka tā ir viņa tā flirtēja ar svešiniecēm.
-Izrādās, ka skolas lielākā nūğe patiesībā ir seksīgākā meitene skolā. - viņš glamurīgi pieglaimojās Elisonei. Elisone soli atkāpās.
-Ko tev vajag? - viņa asi jautāja.
-Cik tu nervoza. - viņš iesmējās.
Kad Elisone jau grasījās viņam uzkliegt viņai pēkšņi piespiedās lūpas. Apjukumā viņa bija sastingusi. Viņa juta karameļu garšu. Vai viņš bija ēdis konfektes? Viņa jau gandrīz atbildēja skūpstam, kad pēkšņi attapās no tāda kā transa. Ko gan es daru? Viņa sev jautāja un spēji atrāvās no Emeta.
-Ko tu dari? - Elisone iesaucās, bet tas neskanēja tik pārliecinoši un dusmīgi kā viņa bija cerējusi. Viņa iesita Emetam pamatīgu pļauku, cerēdama tā panākt vēlamo efektu. Pēc sitiena viņai sāpēja delna. Emeta sejā atspoguļojās visas viņa emocijas. Dusmas, naids, pārsteigums un pat apkaunojums. Tad viņš nervozi uzmeta skatienu stūrim, kur stāvēja 2 tipiņi, kuru sejas Elisone nevarēja saskatīt.
-Ei, nu beidz. Es zinu, ka tu gribi mani. - Emets ātri noteica un uz brīdi Elisone atkal sajuta viņa lūpas, bet šoreiz viņa neapmulsa un iekoda Emetam apakšlūpā. Viņš pārsteigts ar sāpju pilnu sejas izteiksmi atrāvās. Viņa neskatoties atpakaļ skrēja prom.
Emets noslaucīja lūpu un uz rokas palika vieglas asins pēdas. Kā gan šī meitene uzdrošinājās? Viņš piegāja pie stūra, kur stāvēja Samuels un Džeiks. Tie abi jau smīkņāja.
-Nu ko, princi. Izskatās, ka tava pelnrušķīte aizbēga. - Samuels viņu izsmēja.
-Laikam būs jāiet pakaļ. Varu derēt, ka man gan viņa pakļautos. - piebalsoja Džeiks, izpletis muti, atklājot zobus, cenzdamies radīt izsalkuša vilka iespaidu.
-Liekaties mierā. - Emets noburkšķēja. Viņa domas vēl joprojām kavējas pie meitenes. Viņš nekad netika bijis atrādīts. Nekad. Un atraidījumi viņam nepatika.
-Ouuuu... Kāds te kļūst greizsirdīgs. - Samuels viņu ķircināja.
-Kātad.-Emets mazliet neapmierināts un sarkasma pilns noteica. Tad viņš piebilda - Ja gribat, varat viņu ņemt. -
Elisone skrēja prom un pamazām attālinoties, palēnināja soļus. Viņa nesaprata, kas tieši tur bija noticis. Elisone bija pie daudzstāvu ēkas. Iegājusi iekšā, viņa lēni, ritmiskiem soļiem sāka ceļu augšup uz dzīvokli. Tikko ieejot pa durvīm, priekšā jau stāvēja Izabella. Elisone noğērbās un neteica ne vārda. Viņa apsēdās mazajā, bet ērtaja dīvānaa, un arī tad viņa neteica neko. Varēja redzēt nepacietību Izabellas acis. Visbeidzot viņa neizturēja.
-Nu, kā gāja? Stāsti visu sīkumos. - Izabella iespiedzās gaidīdama, kad Elisone visu izstāstīs.
-Kā jau paredzēju. - Elisone paraustīja plecus un ārēji izskatījās pavisam mierīga, lai gan patiesībā viņā mutuļoja īsta viesuļvētra.
-Kā to saprast? - Izabella jautāja.
-Nu labi...-Elisone nopūtās.
-Nu? Stāsti! -
-Es aizgāju uz strūklaku. Pēc kāda brīža izdzirdu Emeta balsi pakausī. Viņš teica "Hey, zaķīt" vai "Hey kaķīt". Īsti nezinu. Tad es pagriezos un viņš izskatījās diezgan pārsteigts saprazdams, ka tā esmu es. Un tad viņš mani ar varu noskūpstīja. Divreiz. Pēctam es aizskrēju. - Runājot, viņa pašai nemanot pieskārās lūpām un atcerējās karameļu garšu. Viņa momentāli izkratīja šīs domas no galvas.
-Es pat nezinu ko teikt... - Izabella teica.
-Es gribu atpūsties. Vienai dienai man šī visa ir par daudz. - Elisone noteica.
Viņa atgāzās dīvāniņā un aizmiga bezsapņu miegā...