kritušie

Eberhards

Sēžu istabā pie loga un vēroju visu. Mašīnas brauc viena pēc otras, garām iet cilvēki. Tuvojas vakars un cilvēki paliek ar vien mazāk. Dzīvoju viens dzīvoklītī.
Vienā rokā turu pudeli ar aulu otru atstutēju pret palodzi, lai būtu ērtāk. Skatos uz roku kura ir rētās ko pa vakariem sagraizu. Tās sāp, bet vismaz jūtu ka dzīvoju. Dzīvot ar sevi pašu četrās sienās ir sāpīgi.
Bija jau pienācis vakars un es joprojām sēdēju pie loga dzerot alu. Laternas arī sen bija iedegušās. Cilvēki praktiski vispār nestaigāja. Ja nu viens melns stāvs kas nu jau vērās manī. Tā bija meitene, no tā sapņa, kad biju pavisam mazs.

***
Man bija ļoti bail, padusē turēju lācīti cieši apskautu. Devos dziļāk meklējot mammu, bet tai vietā atradu meiteni ar zīdbaltiem spārniem silti smaidot. Negribot es devos viņai tuvāk. Viņa likās silta un maiga. Viņas skatiens mani nomierināja un es vairs negribēju raudāt.
- Sveiks Eberhard, es esmu tavs sargeņģelis un vienmēr būšu tev blakus. Tev no manis nav jābaidās ja nu vienīgi no tiem kuri kāro tavu skaisto trauslo dvēseli.
Viņa runāja ļoti maigā balsī ka bija grūti ko ateikt vai pateikt, tāpēc viegli pamāju ar galvu.
***

Piecēlos no krēsla un piegāju pie loga tuvāk pārbaudot vai tā tiešām ir viņa. Tā bija. Viņa smaidīja atkal ar to pašu silto smaidu un ar galvu pamāja ka nekļūdos. Neko nedomājot nometu pudeli un izskrēju ārā no dzīvokļa. Skrēju lejā pa trepēm pazaudējot pakāpienus zem kājām. Ticis ārā viņas vairs nebija un es atkal biju viens.
Viens pats.
Šai milzonīgajā pasaulē.
Virs manis pletās tumšs biezs vakara paklājs. Tik laternas deva vienīgo gaismu uz ielu. Apsēdos tur pat uz trepēm un vēroju to vietu, kur viņa stāvēja un cerēju uz nezināmo. Cerēju uz brīnumu.
Vakars palika arvien aukstāks un es te joprojām sēdēju.
Varbūt tiešām es jau jūku prātā.
Nodomāju saķerot savu galvu dzirdot ierasto džinkstoņu ausīs. Sāpēs atkritu uz trepēm turot cieši galvu. Cerot ka sāpes pazudīs, bet tās palielinājās.
Līdz....
Tumsa....

Cits skata punkts.

Sēdēju uz jumta vērojot viņu uz trepēm. Viņš izskatījās vēl sliktāk nekā parasti. Zinu ka viņš cerēja mani ieraudzīt, bet vēl nebija laiks.
Vēl nebija.
Es neesmu gatava.
Tad pamanīju ka viņš saķer galvu un kliedz atkrīt sāpēs turpat uz trepēm. Centos viņa sāpēs atņemt taču viņš noģība.
- Velns.
Nočukstēju pie sevis. Sajutu sev blakus vēl kādu eņģeli.
- Atkal pieskati savu sīko?
Prasīja skatoties uz guļošo Eberhardu.
- Aljo, ko tev atkal vaig?
Noteicu dusmīgi cerot ka viņš pazudīs.
- Tēvs lika, lai aizeju tev pakaļ un viņš teica, lai tevi piekodina. Kad tev nav izvēles un tu būsi mana sieva tik un tā.
Viņš notieca cenšoties pielīst pie manis.
- Zini jūs abi ar savu tēvu varat iet ieskrieties! Es nekad nebūšu tava sieva un par tādām kāzām vispār aizmirsti! Ja tādās būs tu pats vien būsi vainīgs, man ir daudz letālāki nodomi uz tevi. Tāpēc pazūdi ka tiec!
Nošņācu un nolidoju lejā netālu no Eberharda.
- Tev viņš ir svarīgāks par mani?
Aljo nelikās mierā.
- Viņš ir mans aizsargājāmais.
Noteicu un piegāju pie Eberharda.
Nopūtos.
- Tu vari vēl pārdomāt.
Aljo nelika man mieru.
- Man vienalga.
Auskti noteicu un piecēlu aizmigušo Eberhardu. Devos ar viņu uz viņa dzīvoklīti. Cerams ka viņš pa ceļam nepiecelsies. Tikusi pie viņa dzīvokļa izdzirdēju ka viņš ko saka.
- Ne, nepamet mani.
Kas lika man apstāties un paskatīties uz viņu. Viņam bija izpūruši melni mati kuri krita pāri acīm. Izteikti vaigu kauli un lielas skaitas lūpas.
- Man ir bail...
Viņš nočukstēja atgriežot mani realitātē. Iegāju ar viņu dzīvoklītī un lēnām viņu vedu uz istabu kur viņš parasti guļ. Vis bija pavecs bet, mājīgs kā parasti. Kad iegriežos viņu pavērot naktī, kad viņš guļ. Lēnām ieguldīju gultā cerot ka viņš nepiecelsies. Aspedzu viņu ar turpat uz krēsla stāvošo pledu viņam virsū. Mazliet pavēroju viņu un pazudu.