Jā, pārcelties uz pilnīgi svešu pilsētu, kuru pilnībā nepārzini, ir viens, bet nedzīvot kopā ar ģimeni, ir kaut kas pavisam cits. Tā ir brīvība un bēdas reizē. Iet prom no mājām, kurās tu uzaugi, kur uz tavas istabas sienas ir ar zīmuli atzīmēts, cik gara biji trijos, un cik gara - septiņos gados. Savas visa mūža vienīgās mājas, kur esi dzīvojusi. Galu galā vieta, kur mazais brālis neliek mieru. Man viņi visi pietrūks, tas ir, jau tagad pietrūkst, bet, tā kā esmu beigusi vidusskolu, esmu nolēmusi nostāties pati uz savām kājām.
Iegāju atpakaļ dzīvojamā istabā, sasvīdusi, ar vienu no pēdējām kastēm rokās. Iet ar kājām uz 11 stāvu, un stiept kastes no lejas uz augšu, nav nekāds joks. Ieejot istabā ieraudzīju Gabrielu, tikpat piekusušu kā sevi, gandrīz aizmigušu uz tikko atvestā dīvāna, kuru palīdzēja uznest augšā piegādātāji. Noliku smago kasti blakus pārējām, un pieejot pie draudzenes, uzlēju viņai virsū nedaudz ūdens, lai šī pamostas.
- "Bļāviens, kāpēc?" - viņa iebļāvās tā, ka dzirdēju atbalsi, jo dzīvokļa ārdurvis vēl jo projām bija vaļā. Tas man atgādināja, ka jāuznes vēl divas vai trīs pēdējās kastes, un tad jau varēšu vienkārši iekārtoties. - "Neguli, lūdzu. Tur ir palikušas vēl tikai dažas kastes, uznesam, un tad varēsi atpūsties." - elsodama atbildēju. Kā jau minēju, skraidīt augsā - lejā pa trepītēm nav tā patīkamākā nodarbošanās. - "Nevari lūdzu uznest? Es tulīt vienkārši nomiršu.." -
- "Jā, gulēt pilnīgi noteikti ir ļoti nogurdinoši, varu iedomāties. Lai nu kā, eju lejā, kad izdomāsi, nāc un pievienojies." - Iesmejoties atteicu draudzenei. Gabriela ir lielākā slinķe, kādu pazīstu. Tā kā vakar bija piektdiena, šodien nebija neviens cits, kuru pasaukt palīgā. Gabriela ir ļoti atturīga, un cenšās uz ballītēm neiet. Tā kā tikko pabeidzām vidusskolu, viņa jūtas par vecu prastajām vidusskolieku ballītēm. Viņa mums ir tāda interesanta.
- "Tikai tad, kad ieiesi dušā!" - viņa nobļāva no pakaļas, un es tikai iesmējos. Gan jau sajuta manus sviedrus, bet es pat nejutos slikti par to, šodien diezgan kārtīgi strādāju. Pagaidām izskatās, ka bez palīgiem.
Lejā pa kāpnēm aši noskrēju, jo zināju - ja ātrāk visu izdarīšu, ātrāk varēšu pievienoties Gabijai.
Mans skats vērās uz augšu, un jauna vīrieša seja bija manā uzmanības centrā. Laikam tāpēc, ka tā bija tieši pretī manai, ar norūpējušos skatienu rotāta. Nepagāja ilgs laiks, līdz sapratu, ka guļu zemē, un vīrietis cenšās mani piecelt kājās. - "Jums viss kārtībā? Es tiešām atvainojos, ļoti steidzos, jūs pat nepamanīju. Un nākamreiz neskrienat tik strauji ārā uz ielas." - viņš runāja tik ātri, un ka man dažas sekundes pēc tam bija vajadzīgas, lai sagremotu to, ko viņš tikko bija pateicis. Pēc tā sapratu, ka vīrietis tiešām steidzas, - "Jus droši, skrienat kur jāskrien, par mani neuztraucieties." -
Un tā viņš aizskrēja tālāk. Neko nepasakot. Jā, es viņu pati palaidu, bet es negaidīju, ka viņš tiešām aizies. Viņam vajadzēja palikt, atvainoties vēl apmēram 3 reizes un tad pēc manas īstās palaišanas, viņš varētu doties. Galu galā, viņš bija tas, kas mani nosita no kājām. Bet nē, viņš jau bija gabalā.
Neko vairāk nedomādama par notikušo, paņēmu pirmspēdējo kasti, un nesu to jau atkal augšā. Nolēmu, ka nākamo pilnīgi noteikti sūtīšu ņemt Gabijai, jo manas kājas ir nejūtīgas, turklāt, es jau jūtu, kā man uz sāna veidojas zilums. Neuzgāju pat līdz pusei, kad man pretī pa kāpnēm nāca Gabriela. - "Oho, tomēr izdomāji palīdzēt." - ejot garām draudzenei nomurmināju. Viņa vienkārši iesmējās un gāja tālāk.
Noliekot kasti blakus pārējām, es automātiski piegāju pie sava lielā viesistabas loga. Skatījos ārā pa logu, kā uz vēl jo projām neaizsniedzamu sapni, kas pilnībā nebija reāls. Kurš būtu domājis, ka varēšu kādreiz dzīvē pārvākties uz ņujorku? Turklāt jau pēc vidusskolas. Tētim šī ideja nemaz nepatika, nezinu kāpēc, bet viņš piekrita man visu šeit nosponsorēt, bet jāpārvācas pašai. Man jau tā paveicās atrodot izremontētu trīsistabu dzīvokli Brūklinas centrā. Tā kā - pagaidām viss iet ļoti labi uz priekšu.
