Aizverot datoru, viņš sevi iepazīstināja, - "Mani sauc Džeimss, un gribēju atvainoties, gan par rītu, gan par tagadējo izturēšanos. Smaga darba nedēļa. Tāpēc jā, ļoti atvainojos, un ceru, ka jums viss ir kārtībā, un izskatās, ka nemaldos, jo jūs izskatieties burvīgi." -
Vienīgais, par ko spēju padomāt, bija tas, cik viņš labi izskatās, un cik viņam ir labas manieres.. Manā galvā bija miljoniem domu, bet kaut kas man lika ielidot atpakaļ realitātē, un turpināt sarunu ar šo apbrīnojamo svešinieku. - "Liels paldies. Jā, man viss ir kārtībā, un.. Esmu Kerija." -
- "Ļoti skaists vārds!" -
- "Paldies. Tātad, ko tu te viens sēdi un atraidi visas sievietes, kas vēlas iepazīties?" - jautāju pusim, cerot, ka tas neizklausās pārāk uzbāzīgi. - "Es šeit ierados pirms dažām nedēļām darba jautājumos, un šobrīd vienkārši ir tik daudz darba, ka īsti nekam citam nav laika pievērsties. Domāju iedzīvoties un tad domāt par blakus lietām." -
- "Neticēsi, bet man ir pilnīgi tas pats gadījums. Nu, ne pilnīgi. Vēl neesmu atradusi darbu, jo šodien ievācos, bet es domāju sākumā nostabilizēt visu - gan ievākties, gan iedzīvoties darbā, gan savienot visu ar mācībām." - atbildēju. Lai cik simpātisks puisis nebūtu, tas ko es teicu, ir tikai un vienīgi taisnība. Es šobrīd neko dziļāku nemeklēšu, toties lieki paziņas pilsētā man noderētu. - "Tu dzīvo tajā ēkā, no kuras izskrēji?" - Džeimss iesmējās un es pamāju ar galvu. - "Esi tikusi labā rajonā!" -
- "Prieks dzirdēt. Ar ko tu tik cītīgi nodarbojies?" - Jautāju, pavērsdama skatienu uz viņa aizvērto klēpjdatoru, lai viņš saprastu, par ko iet runa. - "Patiesībā, es strādāju policijā. Neesmu policists gan, ja tu to gadījumā iedomājies. Es strādāju detektīvu nodaļā." - puisis lepni atteica. Es, protams, saprotu, ka viņa detektīvlietas ir privātas un nevienam nevar stāstīt, kas un kā, tāpēc pat netaisījos jautāt, ko viņš tagad izmeklē, bet man personīgi, vienmēr ir patikuši detektīvi. Nekad neesmu tādu pazinusi, bet ar tēti bērnībā kopā skatījāmies detektīvseriālus, un skolā, pirmajās klasītēs, kad bija jāatstāsta klasei, par izlasīto grāmatu, es vienmēr stāstīju par Četrarpus draugiem. Es vienmēr gribēju izmeklēt lietas un atrast vainīgos, piemēram tad, kad kaut kas mājā bija pazudis. Tās bija manas lielākās izmeklēšanas. - "Iespaidīgi. Kā tu izlēmi, ka vēlies ar kaut ko tādu nodarboties?" -
- "Es visu bērnību pavadīju skatoties detektīvseriālus, un mani vienkārši apbrīnoja tas, kādas detaļas viņi ievēroja, cik ātri reaģēja un kā varēja atkost arī prasmīgākos meļus. Ļoti gribēju tam līdzināties, un te nu es esmu." -
Džeimss man izstāstīja lietas par sevi, kuras, visticamāk, zin arī visi viņa draugi. Atbildējām viens uz otra jautājumiem, un man bija sajūta, ka esam pazīstami vairāk, kā vienu dienu. Varbūt tas ir tāpēc, ka šī nav pirmā reize, kad viņu redzu, bet varbūt tāpēc, cik viņš ļoti ieklausījās manā sakāmajā un vēlāk pievienoja arī savu pieredzi, liekot man pasmieties.
- "Tu esi pirmstam bijusi Ņujorkā?" - Džeims nomainīja tēmu. - "Nē, bet es vienmēr esmu gribējusi šeit dzīvot, tāpēc arī pārvācos." -
- "Ja jau tu nēesi te bijusi, tad nēesi redzējusi, kā šī pilsēta izskatās naktī. Labākais skats, kuru esmu redzējis." - Viņš turpināja, itkā aicinātu mani kaut kur, tāpēc es jau sapratu, uz kuru pusi šis iet. Es pamāju ar galvu, lai apstiprinātu viņa sacīto. - "Tad ko tu teiktu par nelielu pilsētas apskati?" -
- "Tas būtu amazing." -
Mēs piecēlāmies un gājām uz izejas pusi. Paskatoties uz dejotāju placīti, redzēju tikai Gabrielu dejojam ar kaut kādu puisi, tāpēc garām ejot ar skatienu centos sameklēt arī Rebeku, kura, kā izrādījās, uz dīvādiņa, kas ir pašā stūrī, kaislīgi skūpstīja vīrieti, kuru nekad mūžā nav satikusi. Vismaz es tā ceru, nekas jautrs nebūtu, ja tas būtu kāds no viņas ex.
Pie sevis iesmējos, par kārtējo Rebekas gājienu. Šis tiešām nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad viņa atnāks uz klubu tikai tāpēc, lai kārtīgi iztrakotos ar čali.
Tā kā abas meitenes bija aizņemtas pašas ar savām lietām, ejot ārā vienkārši uzrakstīju ašu īsziņu Gabrielai, ka man būs kā tikt mājās. Es, patiesībā, pat nedomāju, ka Gabrielai būs baigi jāuztraucas, kur paliek Rebeka. Ja kas, no rīta pati atradīs ceļu.
Ieraugot Džeimsa mašīnu, es biju vienkārši starā. Tā bija mašīna, kuru es tik ļoti gribēju uz savu 16 dzimšanas dienu, bet pēdējā brīdī pārdomāju. Es pati braucu ar baltu audi a6, bet viņam ir perfekti melns, un par spīti pilsētas putekļiem, perfekti spīgīgs Hyundai i40. Itkā nožēloju, ka nepaliku pie sākotnējās izvēles, bet tajā pašā laikā, ļoti patīk sava baltā mašīna.
Abi iekāpām iekšā. Uzreiz varēja just, ka tā ir vīriešu mašīna. Ne gluži pēc atmosfēras, bet vairāk tieši pēc smaržas. Viņš iedarbināja mašīnu un uzgrieza mūziku apmēram tik pat skaļi, cik bija klubā, un nomurminājis - "Ņujorka, mēs nākam!" - mēs izbraucām no stāvlaukuma, un Adeles dziesmai Rolling in the deep pavadot, braucām cauri izgaismotajai Ņujorkai. Skats bija pasakainākais, ko biju redzējusi. Vienkārši skatoties ārā pa logu, un redzot visas gaismiņas, es sapratu, ka šī ir vieta, kur man bija jānonāk kādā savas dzīves posmā, un esmu laimīgākais cilvēks, par to, ka man bija iespēja šeit nonākt jau 19 gados.
Viņš mani izvadāja gan caur lielo, izgaismoto pilsētas daļu, gan mazākām ieliņām, kuras tumsā nebija mazāk skaistas. Atmosfēra bija burvīga.
- "Gribi redzēt labāko lietu, kuru visticamāk esi jebkad redzējusi?" - viņš nogriežot mūziku tikai nedaudz klusāk man jautāja. - "Nejautā, tu jau zini atbildi." - mēs abi iesmējāmies, viņš uzgrieza atpakal iepriekšējo mūzikas skaļumu un sāka braukt uz pilsētas nomali. Īsti nevarēja saprast, kurā brīdī braucam augšā pa kalnu, kurā lejā, bet kalni bija, un daudz.
Man nemanot mēs apstājāmies. Izkāpjot ārā, es jau sapratu kur mēs esam. Puisis atstāja savas durvis vaļā, lai fonā skan mūzika. Man šķiet, ka viņš ir tāds pats mūzikas cienītājs, kā es, jo mūzika tiešām nosaka atmosfēru, un šobrīd atmosfēra bija pasakaina.
Mēs pagājām nedaudz uz priekšu, un es ieraudzīju to, ko gaidīju visvairāk. Tas ir, to ko gaidīju, kopš brīža, kad sapratu, kur atrodos.
Es ieraudzīju, šķiet, visu pilsētu. Gaismiņas it visur, gan no mašīnām, gan ēkām. Viss bija perfekti.. Skats, mūzika fonā un cilvēks, kuru pazīstu vienu dienu. Nu, varbūt par perfektu gluži saukt nevarētu. Es te esmu ar principā pilnīgi svešu cilvēku, kura mašīnā man pat kāpt nevajadzētu. Viņš varēta mani mežā piesiet pie kāda koka un nošaut. Bet dienas beigās, kaut kas man lika viņam uzticēties. Es nezinu, kas tas bija par viņu, bet viņš bija gan noslēpumains, gan atvērts reizē. Un galu galā, ļoti labi pavadīts vakars.
- "Es šeit parasti atbraucu, kad gribu vienatnē padomāt." - viņš ierunājās, nenoraujot acu kontaktu no pilsētas. - "Kā tu te visu tik labi pārzini, ja esi te tikai dažas nedēļas?" -
- "Es te jau braukāju vairākus mēnešus sakarā ar darbu. Beigās tas viss sanāca tik neizdevīgi, ka labākais, ko varēju izdarīt, bija pārvākties." - Viņš teica vēl jo projām neatraujot acis no pasakainā skata. Man prieks dzirdēt, ka ir cilvēki, kuri strādā. Es pat nezinu, kur es strādāšu, bet man vajadzētu atrast darbu tuvākās nedēļas laikā. - "Te ir burvīgi, paldies, ka atvedi." -
- "Skaistai meitenei pienākas skaists skats." -
