Ēdot brokastis es atcerējos par Džeimsa sūtīto darba piedāvājumu. Man nebija ne jausmas pat kas tas ir par darbu, bet tajā pašā laikā, tas nebija tik svarīgi. Man svarīgs bija pats darbs, lai man ir kaut kāda rutīna, un kaut kas, kur katru rītu iet.
Atvēru bildi, lai pārbaudītu, par kādu darbu viņš runāja. Izrādās, ka es strādāšu par bārmeni, tajā pašā klubā, kur es iepazinos ar Džeimsu. Man sāk likties, ka tā ir kaut kāda viņam iecienīta vieta, viņš tur gāja pat strādāt.
Es pat nezinu, vai mani tur pieņems, bet darba intervija, kā te rakstīts, ir šodien 12:00. Tagad ir 10:15, tā kā man ir laiks gan notiesāt savu ēdienu, sagatavoties dienai.
- "12:00 ir labs laiks, es tad ap to laiku arī pati braukšu prom, uz māju. Man rīt atsākās darbs, tā kā tiksimies pēc nedēļas." - Gabriela man uzsmaidīja, nokožoties vēl vienu lielu kumosu no savas tostermaizes. Es īsti nezinu, kā būs man vienai dzīvot. Ļoti priecājos, ka man bija kāds, kas palīdzēja ievākties, bet tagad īsti pat nezinu, vai gribu beidzot nostāties uz savām kājām, un padzīvot viena, vai tomēr gribu, lai dzīvoklī ir vēl kāds bez manis, lai man ir ar ko parunāties. Tomēr, ko es tagad te viena darīšu, ja ievākšanās darbi ir galā? Man protams ļoti paveiksies, ja dabūšu darbu, tad vismaz kāda dienas daļa man būs aizņemta. - "Labi, daram tā. Bet tu man palīdzēsi izdomāt, ko uzvilkt uz interviju." -
- "Skaidra lieta, tikai es sākumā paēdīšu." - viņa iesmējās. Negribu, lai izklausās kaut kā nepareizi, kad es šo saku, bet Gabriela un Rebeka ir vienkārši divi mani zelta gabali. Tiešām, kad man viņas vajadzēs, viņas te būs, tāpat arī viņas rēķinās ar mani. - "Par to tu neuztraucies. Nesteidzies, un droši apēd vēl vienu porciju, ieiešu ātrā dušā. Mani mati ir taukaināki par nagetiem." - teicu ieliekot šķīvi trauku mazgājamajā mašīnā.
Man liekas, ka duša vienmēr ir tā vieta, kurā es pārdomāju savu dzīvi, jo nekad īsti nesanāk, ka esmu pilnībā viena. Tagad, protams, ir cits stāsts, bet es savā galvā vēl jo projām dzīvoju ar savu ģimeni. Man tiešām šķiet, ka es nemaz tik ātri nepieradīšu. Sākumā šī likās tik forša ideja - dzīvot vienai un darīt ko pati gribu, bet tagad tikai doma par to, ka Gabriela brauks prom un es 5 dienas būšu pilnīgi viena, mani nomoka. Vienīgais cits cilvēks, kuru pazīstu visā Ņujorkā, ir Džeimss, bet viņš ir pilna laika darbinieks. Viņš pat naktī, klubā strādāja.
Izkāpusi no dušas apsēju vienu no baltajiem dvieļiem ap savu ķermeni un izžāvēju savus matus, tad to galus viegli ielokoju. Ja es savus matus kādreiz lokoju, tad tas ir tikai galos, un ļoti vieglas un dabīgas lokas. Man riebjās vienkārši skatīties, kad meitenēm uz galvas ir kaut kādas nūdeles, tāpēc arī man pašai īsti nav vēlēšanās tā izskatīties. Uzklāju makeup un uzvilku melnu kleitiņu līdz celītim un augstpapēžu kurpītes. Izklausās, ka es izskatos ļoti sapucējusies, bet kopumā šis patiesībā izskatījās diezgan vienkārši. Es pat nejautāju Gabrielai, kuru kleitu vilkt, jo iedomājoties par darba interviju, es savā galvā uzreiz iedomājos šo kleitu, jo tā man liekas vispiemērotākā.
Stāvlaukumā atvadījos no Gabrielas un aizbraucām katra uz savu pusi. Viņa mani atstāja vienu Ņujorkā. Tas izklausas sliktāk, kā tas patiesībā ir. Es domāju, ka varēsu pa šīm piecām dienām pierast gan pie pilsētas, gan pie fakta, ka tagad dzīvoju viena.
Novietojot mašīnu kluba stāvlaukumā, un parādot personas kodu puisim, kas laiž visus iekšā, es viņam pajautāju, kur jāiet uz interviju, un viņš man parādīja ceļu. Es te ierados pēc 12:00, varbūt tāpēc te sēdēja vel tikai vēl divas sievietes.
Apsēdos rindā aiz viņām un gaidīju savu kārtu. Nu, izskatās, ka šis darbs interesē vairākiem cilvēkiem. Es vispār nekad neesmu bijusi uz tādu darba interviju, man šis patiesībā ir pirmais darbs, kurā cenšos tikt. Nekad īsti nav bijusi vajadzība pēc darba, bet es arī neteiktu, ka šobrīd esmu baigi uztraukusies.
Brīdī, kad iekšā iegāja sieviete, kas bija pirms manis, sāku just uztraukumu, tikai no pārāk lielās domāšanas. Protams, ka es gribēju, lai viņi paņem darbā tieši mani, bet tik pat labi, viņi aizsūtīs mani trīs mājas tālāk, un tādā gadījumā, man nav ne jausmas, kur vēl atradīšu tādu darba piedāvājumu, kurš man derēs arī tad, kad atsākšu iet skolā.
Manai kārtai pienākot, iegāju kabinetā, aiz sevis aizverot durvis. Man priekšā bija plats galds, pie kura otrā pusē sēdēja vīrietis, un viņam katrā pusē viena sieviete. - "Nekautrējies, apsēdies." -
Apsēdos uz viena no tukšajiem krēsliem manā galda pusē. - "Tātad, sāksim ar to, kā tevi sauc?" - vīrietis atspiedis roku uz galda, un ar pirkstiem ejot pār zodu, itkā domājot, jautāja. Viņam bija tumši brūni mati, neliela bārda. Es viņam dotu vairāk par 25 gadiem, bet mazāk par 30. - "Kerija Hefsone." -
Skatījos, kā abas sievietes sāka rakāties pa papīra kaudzēm, kas stāvēja viņu priekšā, bet vīrietis viegli smaidīdams mani nopētīja, ne pārāk uzkrītošā veidā, bet nevarēju nepamanīt.
Viena no sievietēm ne pārāk skaļā, ne pārāk klusā balsī, pasniedzot vīrietim A4 formāta lapiņu, kura visa bija pierakstīta, teica - "ir" -
Vīrietis dažas minūtes pārlasīja tekstu uz tās lapas. Man nebija nejausmas, kas tur bija rakstīts, un kāpēc viņš to lasīja ar tik domīgu sejas izteiksmi. Varbūt viņš vienkārši iedziļinājās pašā lasīšanā, bet mani šis process baidīja.
Viņš atdeva lapu atpakaļ tai pašai sievietei, kura viņam to iedeva, un man maigi uzsmaidīja. Viņa smaids bija gan draudzīgs, gan vīrišķīgs vienlaikus. - "Labi, tātad, tu šonedēļ strādāsi dienas maiņas. Tas nozīmē, ka cilvēku nebūs pārāk daudz, bet sākumam tas ir ļoti labi. Es tevi sagaidīšu rīt 11:00, parādīšu kur stāv formas tērpi, kā arī, kā kas jādara. Uz tikšanos." -
Lai gan nesapratu, kas tikko notika, uzsmaidīju viņam un atbildēju ar to pašu 'uz tikšanos'. Izgājusi ārā, ieraudzīju, ka tur sēž vēl viens jaunietis, un likusi viņam zināt, ka var iet iekšā, gāju uz savu mašīnu.
Es biju gan priecīga, gan šokēta reizē. Nezināšana un neizprašana, kas tikko notika, mani varētu iedzīt kapā. Protams, ka esmu laimīga, bet vienīgais jautājums, ko man šis vīrietis uzdeva, bija mans vārds. Vai tad šai nebija jābūt intervijai, kur viņš man uzdod dažādus jautājumus? Piemēram, no kurienes esmu, ko iepriekš esmu darījusi, kāda ir mana pieredze, vai protu valodas utt.? Es, protams, neesmu bijusi nevienā darba intervijā, bet es to biju iedomājusies tā, balstoties uz filmām un grāmatām. Un kas bija rakstīts uz tās lapas?
Lai nu kā, rīt ir mana pirmā darba diena, manā visu laiku pirmajā darbā. Es pat nezinu, kā jūtos. Itkā uztraukusies, ka ātri nepiešaušos tam, kas man jādara, bet tajā pašā laikā, ļoti labi ir tas, ka pirmo nedēļu strādāšu laikā, kad nav pārāk daudz apmeklētāju.
Iesēdusies mašīnā, pārbaudīju, kas jauns manā telefonā, un ieraudzīju neatbildētu zvanu no Džeimsa, tāpēc nolēmu viņam atzvanīt:
Dž: Hallo? Biji uz to interviju?
Es: Jā, bet tas bija kaut kas dīvains.
Dž: *iesmejas* Jā, pirmā darba intervija vienmēr ir dīvaina.
Es: Nē, darba devējs izlasīja kaut kādu lapu.. Nu, man tagad slinkums stāstīt, ko tu dari šovakar?
Dž: Man šodien brīvdiena. Gribi aiziet paķert kādu kebabu vai picu?
Es: Jā, varam arī pēc kādas stundas, iebraukšu tikai mājās pārģērbties.
Dž: Labi, tad pēc stundas savākšu tevi.
Es: Ok, čau.
