- "Kā tu to domā?" - pārjautāju Vitnijai ar izbolītām acīm, vismaz, tā es sevi šobrīd iedomājos no malas. Es ārkārtīgi ceru, ka būšu kaut ko pārpratusi, jo
man visa šī padarīšana ļooti nepatīk. Sākumā mistiska lapiņa, kura man palīdzēja bez problēmām tikt darbā, tad Džeimss pasaka, ka viņam ir aizdomas, ka Teo ir kaut kādas detektīvlietas dalībnieks, vai kā to savādāk var nosaukt, tad, nu, paši zinat - tas atgadījums pie bāra, un tagad es uzzinu, ka Teo nevienam, izņemot man, nav izrādījis, kā kas jādara, un speciāli pasauca mani vēlāk, tas ir, ja es sapratu pareizi.
Pirmās dienas jaunā pilsētā, un jau kaut kāda mistika. Es domāju, ka man interesantāk sāksies ātrākais tad, kad atsākšu iet skolā, bet tagad es godīgi sakot pat nezinu, vai man būtu jāpriecājas vai jāuztraucas. Lai gan, tas atgadījums pie kafijas automāta nedaudz izklausas pēc kāda no Rebekas stāstiem, tāpēc varbūt tad, kad meitenēm stāstīšu par visu notikušo, kad viņas atbrauks pēc dažām dienām, to daļu izlaidīšu.
- "Klau, es pati īsti nesaprotu, kāpēc, bet kā tad īsti bija?" - Viņa atbildēja jau priecīgākā tonī. Godīgi sakot, man sāk likties, ka šis viss virzās uz to ķircināšanu par zēniem toni, kādā mēs ar meitenēm nereti runājam. Bet fakts kā tāds, Vitnija šo redzēja kā pozitīvu lietu, vismaz uz to gāja. Varbūt man tas likās slikti tāpēc, ka viņa sākumā pati bija diezgan sašutusi, un liekas, ka tagad, kad pati visu nedaudz vairāk sagremojusi, ir tāda kā.. skaudīga? Man pat negribējās tā teikt, jo man riebjas tas vārds un tā vārda nozīme, bet nevaru noliegt, ka tas, kā viņa skatās uz Teo ir neaprakstāmi.
- "Es jau teicu, nekas īpašs... Viņš man visu izskaidroja, visticamāk tāpat, kā tu skaidroji pārējiem." - uzsmaidīju meitenei, lai gan es no visas sirds ceru, ka viņa tāpat neskaidroja.. Vismaz to daļu par matiem. - "Kā teiksi, bet ja kas, droši man stāsti." -
Patiesībā, Vitnija ir pēdējais cilvēks, kuram es kaut ko stāstītu. Man pat īsti nepatika stāstīt viņai par tādām lietām, kā no kurienes esmu utt.. Viņa liekas kā liela tirgus tante, kas visām savām tirgus draudzenēm, tirgū izstāsta visas jaunākās tirgus klačiņas. Tieši tāpēc, es meitenei vienkārši uzsmaidīju un pamāju ar galvu, pati zinādama, ka tas nekad nenotiks.
Pa visu dienu ienāca kādi 5 cilvēki, jeb vīrieši, iedzert. Vai man labāk jāsaka - piedzerties? Tādā ziņā šis darbs nav nemaz tik viegls, visa atmosfēra ap bāru ir ļoti depresīva. Gribās vienkārši parunāties ar katru no viņiem un pateikt, ka alkohols nav izeja, bet protams, es te strādāju, un man ir jādara tā, kā ir izdevīgāk kompānijai.. Zinu, ka vakarā un naktī nav savādāk, bet manuprāt, redzot dejojošus cilvēkus, kuri pavada labu laiku, uzlabo pašam bārmenim kaut nedaudz garastāvokli.
Uz vakara pusi sāka rasties vairāk cilvēki, un kad bārmeņi nomainījās, un es jau pārģērbusies savās drēbēs, no garderobes palūrējos uz kluba pusi, redzēju jau pusi tā daudzuma cilvēkus, cik bija tajā dienā, kad te biju pirmo reizi.
Ejot uz mašīnu ieskatījos telefonā, un man bija divi neatbildēti zvani - viens no Gabrielas un otrs no Džeimsa. Tādā secībā arī viņiem braucot mājās atzvanīju.
Es: Čau
G: Čau, šitais te, gribēju pajautāt, vai es visu nākamo nedēļu nevarētu palikt pie tevis, tā kā man ir atvaļinājums.
Es: Protams, nemaz nejautā. Rebeka arī?
G: Īsti nezinu, visticamāk, ka jā, zinot viņu. Viņai ar to īsti nebūs problēmu, tā kā viņa nestrādā, turklāt, pati zini, viņai vajag lai vismaz viena no mums ir rokas stiepiena attālumā. *iesmejas*
Es: Protams. Noskaidro, un dod ziņu, lai varu sagatavoties.
G: Labi, paldies, čau.
Citi vienmēr sūdzās, ka draugi atcerās par viņiem tikai tad, kad viņus savajagās, bet es to tā neredzu. Nu, vai nu man tā vienkārši nav, vai arī man ir rozā brilles, sauciet kā patīk, bet es uzskatu, ka draugi ir draugi, un palīdzēšana ir loģiska. Turklāt, es šo neredzu kā palīdzēšanu, drīzāk es palīdzu sev, jo man patīk kompānija, un godīgi sakot, tie vakari, kad mājā esmu viena, ir diezgan nomācoši.
Apstājos pie mājas un atcerējos, ka man zvanīja arī Džeimss. Nolēmu atzvanīt tad, kad būšu tikusi mājā. Man itkā gribējās visiem izstāstīt par to atgadījumu ar Teo pie kafijas automāta, bet tajā pašā laikā, tā ir lieta, kuru visiem stāstītu tikai Rebeka, es uzskatu, ka tām lietām ir jāpaliek pie manis. Turklāt, Džeimss ir PATS pēdējais cilvēks, kuram es to stāstītu. Kāpēc man vispār viņam būtu jāstāsta? Un kāpēc es tik ļoti uztraucos par to, ko viņš domātu?
Nezinot atbildi uz pašuzdotajiem jautājumiem, iekāpu liftā, un braucu augšā. Kāpēc es nevarēju ievākties dažas dienas vēlāk, kad lifts beidzot ir gatavs? Man tās visas mantas bija jāstaipa uz augšu ar kājām, kas, tagad tā padomājot, liekas šausmīgi, bet tajā pašā laikā, atceroties to visu, tajā brīdī nemaz nelikās tik traki.
Izkāpjot ārā no lifta un ieejot dzīvoklī, novilku apavus un pakāru ādas jaciņu, kā arī, uzreiz uzliku vārīties ūdeni vēl vienai kafijai. Lai gan šodien tiešām nebija daudz darba, biju šausmīgi nogurusi, uz vēl tik ātri gulēt iet negribējās. Apsēdos pie sava mazā virtuves galdiņa, un atcerējos, ka man ir jāpiezvana Džeimsam. Uztaisīju kafiju līdz galam un atzvanīju.
Dž: Hallo?
Es: Čau, zvanīji?
Dž: Jā, tev darbs beidzās?
Es: Jā, tikko mājās ierados.
Dž: Nu, kā pirmā darba diena?
Es: Diezgan sakarīga.
Dž: Tas Teo tā normāli uzvedās vai tu manīji kaut ko neparastu?
Protams, ka es manīju kaut ko neparastu.. Daudz neparastas lietas... bet vai es taisījos kaut ko no tā teikt Džeimsam? Nē. Lai gan, varbūt nenāktu par ļaunu pateikt to, ka viņš nekad nevienu citu nav apmācījis, jo tas varētu būt kaut kā saistīts ar to lapu, bet varbūt tas bija kāds personīgs iemesls, un viņš neizskatījās kā slikts cilvēks. Man personīgi, vienīgais kas interesē, ir tā lapa. Tas, ka viņš var būt iesaistīts kaut kādā krimināllietā, jau ir Džeimsa iedomas. Ja pierādījumu nav, tad man nevajadzētu būt iemeslam uztraukties, lai gan nevarētu teikt, ka esmu pilnīgi mierīga.
Es: Nē, pilnīgi neko, viņš man vienkārši ierādīja visu un tad mēs vairs neesam tikušies.
Par to daļu gan es nemeloju. Neesmu viņu redzējusi kopš tā brīža, kad viņš aizgāja ar kafijas tasi rokā, un meklēt viņu bija pēdējais, ko vēlējos darīt, lai arī cik ļoti gribēju viņu izprašnāt par to lapu.
Dž: Labi, pietiks par viņu, nav svarīgi. Priecājos, ka strādā pie droša cilvēka, bet ja nu kas, tad uzreiz dod ziņu. Mazākā daļiņa informācijas būtu noderīga manā lietā. Bet lai nu kā, man šonedēļ īsti nav laika satikties, bet piektdiena man visa ir brīva. Ko saki, aiziesim paēst vakariņas un kārtīgi nosvinēt tavu jauno darbu?
Es: Izklausas perfekti, tiekamies!
Nospiežot klausuli, likās, ka mana kafija būs jau atdzisusi, bet tā bija tik pat karsta, kā iepriekš. Runājot pa telefonu man laiks vienmēr tā velkās.. Es nekad īsti nesaprotu, ko es daru. Vienu brīdi domāju, vienu runāju, vienu daru paralēli vēl citas lietas.
Nebija tā interesantākā daļa, bet sagatavojieties nākamajai, neaizmirstiet par zvaigznīti! <3
