ℐᗅ ℰՏ ℙᗅℒⅈKšႮ...

3.daļa

Kad Elisone piecēlās, bija jau vakars. Izabella nebija. Elisone mazliet izstaipījās un piecēlās sēdus. Pār ķermeni izskrēja vieglas tirpas. Viss notikušais likās kā sapnis. Viņa piegāja pie spoguļa un notīrīja kosmētiku, kas vietām bija nedaudz izsmērējusies no gulēšanas. Viņa  pārğērbās ierastajās drēbēs un uzvilka kedas. Elisone vēlējās būt ārā. Meitene izgāja pa durvīm. Viņa devās uz parku. Ejot pa mazo Volkenstrītas ieliņu meitene jutās omulīgi. Apkārt bija visaptverošs klusums. Tad pēkšņi kāds pieskārās viņas rokai. Elisone pagriezās un viņa sastapās ar spilgti zaļām acīm. Tā bija meitene Elisones vecumā. Viņai bija sarkanīgi mati un gara, brīvi krītoša kleita, kas izskatījās nedaudz līdzīga pončo. Šī meitene izskatījās patiešām... interesanta.
-Tev izkrita. - Meitene teica un iedeva Elisonei lapiņu.
-Paldies. - Elisone noteica. Viņa jau grasījās iet tālāk, kad sarkanmate pēkšņi atkal ierunājās.
-Mani sauc Dženija. - meitene teica un  paspieda Elisones roku.
-Esmu Elisone. - Elisone īsti nesaprata kāpēc Dženija ir tik draudzīga. Viņai meitene bija sveša un Elisonei nepatika runāt ar svešiniekiem.
-Skaists vārds. - Dženija noteica
-Emm... Paldies. -
-Neesi jau tik bailīga!- Dženija draudzīgi iesaucās.
-No kurienes tu esi? Tu izskaties mazliet... svešāda. - Elisone ieminējās ar manāmu interesi, bet tad nosarka par savu ziņkārību.
-Aaaaa,tu noteikti domā šo. - Dženija iesmējās norādīdama uz pončo līdzīgo kleitu.
-Tā ir diezgan uzkrītoša. - Elisone atdzina.
-Mans brālēns visas manas drēbes kaut kur nobāza tāpēc man nācās vilkt šo. - Dženija iesmējās.
-Tu dzīvo pie sava brālēna? - Elisone nesaprata situāciju. Tas šķita tik jocīgi.
-Nu, patiesībā, laikam gan tā sanāk... - Dženija apmulsa, - Mūsu dzīvokli remontē tāpēc nāksies pie viņa kādu laiku palikt.Vismaz man.
-Viņš dzīvo viens? - Elisone jautāja.
-Nu... Jā... Viņa vecāki ir šausmīgi bagāti. - Dženijai runājot spulgoja acis.
-Tavs bralēns laikam nav diezko jauks... - Elisone skaļi domāja.
-Viņš gan ir mazliet egoistisks un dažreiz nelaipns, bet ļauns viņš nav. - Dženija paraustīja plecus.
Tad viņa piebilda - Man tikai riebjas tās daudzās meitenes, ko viņš ved pie sevis. -
Elisone mazliet iesmējās. Viņa vēl joprojām jūtas neērti šīs meitenes dēļ.
-Emm... Labi... Man nu laikam jādodas. - Elisone neveikli pamāja ar roku un pagriezās uz promiešanu.
-Jā...Labi...-Dženija jutās vīlusies, bet tad iesaucās, - Pagaidi! Negribi apmainīties ar numuriem? -
Dženija izklausījās tik bezcerīga, ka Elisone piekrita. Kad meitenes bija noskaidrojušas viena otras numurus, Elisone ātrā solī gāja prom. Uz parku viņa laikam šodien vairs nedosies.
     Dženija blenza uz aizejošo Elisoni. Viņa cerēja, ka meitenei iepatikusies. Viņai tā trūka kāda drauga. Viņa gan bija mēģinājusi iepazīties ar brālēna meitenēm, bet viņas bija diezgan nejaukas. Nu labi... Patiesībā viņas bija gatavās maitas. Dženija pagriezās un gāja uz māju.
    Kad Elisone iegāja dzīvoklī, Izabella vēl nebija atgriezusies. Meitene atgāzās gultā un paķēra savu mīļāko grāmatu, kuru bija lasījusi jau simtiem reižu. Viņa fonā uzslēdza klusu mūziku. Lai cik jocīgi neizklausītos, Elisone necieta klusumu. Protams, arī skaļums meitenei nepatika. Viņai patika, ja fonā bija dzirdamas klusas mūzikas skaņas. Elisone iegrima lasīšanā...
     - Kāpēc tu to izdarīji? Kāpēc tu to izdarīji... - es šņukstēju. Pēkšņi sajutu spēcīgu pļauku. Viņa man iesita. Man, viņas meitai! Es riebumā paskatījos uz viņu.
    - Tu stulbais skuķi. Cik gan tu esi dumja! - viņa ļauni smējās, bet tas vairāk izklausījās pēc ļauniem gārdzieniem. 
Es vēlreiz iesņukstējos. Tad pēkšņi...
Elisone no lasīšanas iztraucēja durvju šķindoņa. Tā noteikti ir Izabella. Elisone nodomāja. Pēc kāda laika viņa pamanīja Izabellas gaišo  galvu.
-Ouuu... Tu jau esi pamodusies. - Izabella silti uzsmaidīja. Elisone viegli pamāja ar galvu. Meiteni tirdīja ziņkārība.
-Kur tu biji? -
-Es? Emmm nekur... - Izabella izvairījās.
-Nu mājās tu nebiji. - Elisone gaidīja atbildi.
-Es biju veikalā. -
-Tu melo. -
-Nē... - Tas izklausījās ļoti nepārliecinoši.
-Izabella... -
-Nu labi! Tu uzvarēji! Es biju pie Emeta. - Izabella noņurdēja. 
Elisones seja nocietinājās.
-Kur tu  biji? - Elisone bija pārliecināta, ka pārklausījusies.
-Pie Emeta...-Izabella to izteica vairāk kā jautājumu, nevis atbildi.
-Āaa... - Elisone vēlējās kaut justu aizkaitinājunu. Jebko. Bet viņa nejuta. Viņa stāvēja un likās, ka meitene nespēj pakustēties.
-Tas nav tas ko domā... - Izabella taisnojās.
-Ak tā. Nu tad paskaidro man, ko pie velna tu tur darīji? -
-Es gribēju tevi aizstāvēt. Biju dusmīga. Sakliedzu uz viņa. Viņš pret tevi nedrīkstēja būt tik rupjš. - Izabella teica.
-Tavuprāt, es pati nevaru sevi aizstāvēt? - Elisone jūtas mazliet aizvainota.
-Nē, es tā neteicu. -
-Rīcība pasaka vairāk par vārdiem. - Elisone aizgriezās.
-Lūdzu, slēgsim šo tēmu... - Izabella lūdza.
Elisone grasījās iebilst. Grasījās teikt, ka nevar atstāt sarunu pusratā. Bet viņa neko neteica. Šī diena bija bijusi saspringta un viņa vēlējās, lai tā ātrāk beigtos. Viņa viegli pamāja ar galvu un iekārtojās dīvānā, lai skatītos televizoru.
     Emets nolamājās, kad porcelāns nokrita uz zemes. Šķīvis saplīsa 3 daļās. Viņš nobolija acis un atkāpās.
-Roza! Roza, kur tu atkal vazājies? - Viņa balss bija pilna neapmierinātības. Pēc 5 sekundēm kalpotāja bija klāt un uzslaucīja trauka paliekas.
-Atvainojiet, Emeta jaunskung. - viņa atvainojās.
-Kāda starpība... - viņš garlaikoti nopūtās un gāja uz dzīvojamo istabu. Viņš joprojām bija sliktā garstāvoklī pēc šīsdienas atraidījuma. Nu Izabellas apciemojums gan viņu mazliet uzjautrināja. Izabella laikam bija ieradusues nolasīt viņam lekciju, bet Emetu ieraugot vairāk izskatījās tā, itkā viņa apbrīnotu skaistu mākslas darbu. Viņas "lekcijā" nebija manāms nosodījums. Tikai apbrīns. Emets īsti meitenē nebija ieklausījies, tāpēc nemaz nebija pārliecināts par ko viņa runāja. Viņam tas tāpat bija vienaldzīgs. Nopīkstēja viņa telefons. Zvanīja Samuels.
-Nu? - Emets jautāja.
-Šodien baļļuks pie Sereniem. Iesi? -
-Nezz...-
-Nu kusties! Dzirdēju, ka tur būšot arī Anna. -
Emets Annu bija redzējis pirms 4 dienām. Diezgan tā neko. Vajadzētu ievilkt gultā.
-Nu okey. Kur? - Emets piekāpās.
-Tūlīt nosūtīšu adresi. -
  Emets nolika klausuli un nopūtās.
    Elisone miegā knosījās. Meitene sašķobīja piemīlīgo seju. Viņai rādījās murgi.
      - Nu netielējies. - Keisijs teica pietuvodamies Elisonei. Viņš sāka grābstīties.
-Beidz! Tu esi piedzēries. - Elisone viņu atgrūda.
-Nu cik ilgi es vēl gaidīšu?! -Viņš dusmīgs jautāja.
-Tik ilgi, cik būs nepieciešams. -
-Kāpēc tu nevari būt normāla? Kāpēc nevari būt kā viņa? Tu esi tik garlaicīga un atpalikusi. - Viņam no dusmām pierē pulsēja dzīsliņa. Par ko gan viņš runāja? Kas bija šī "viņa"?
-Par ko tu runā, Keisidij? Kas ir šī "viņa"? - Elisone bija izmisusi.
-Tā, kas neesi tu. Viņa ir daudz labāka par tevi. Visā. Nesaprotu kāpēc vēl tērēju laiku ar tevi. - viņš norūca. Viņš aizgāja pat neatskatījies. Elisone sabruka uz zemes un izplūda asarās. Viņš bija viss. Gaisma, saule. Viss, kas lika viņai smaidīt. Un tagat, kad vairs nebija viņa, nebija nekā. Nē, patiesībā bija gan. Bija tumsa. Viena vienīga tumsa un visaptverošs klusums. Un tukšums. Sāpes, bezalīdzība un bezgalīgs naids pamazām sagrāva Elisoni. Viņai šķita, ka no sirds vairs nav palicis nekas. Viņš bija viņas pirmā mīlestība. Un viņa bija apņēmusies, ka vairs nekad neiemīlēsies. Nekad.
   Elisone pamodās pārsvīdusi. Palagi un spilveni bija juku jukām. Šis murgs. Vai tas nekad nebeigsies? Vai tas mūžīgi viņu tramīds? Viņai bija šķitis, ka ir tikusi tam pāri. Tad kāpēc murgi nebeidzās? Kāpēc tie turpināja viņu mocīt? Keisidijs Ambress bija Elisones 1. mīlestība un  1. puisis. Viņš šķita tik jauks. Tik perfekts un iejūtīgs. Viņs iepazīstināja Elisoni ar saviem draugiem. Viņi gāja uz randiņiem. Viņš dāvināja dāvanas. Viss bija tik... perfekti. Līdz nedēļu pirms viņu šķiršanās sākās daudzie strīdi. Pēkšņi viņam vairs nepatika nekas, kas bija Elisonē. Viņš sāka kritizēt meitenes apğērbu, izskatu, uzvedību un jebko, ko viņa darīja. Elisone cerēja, ka tas pāries. Ka šis vienkārši ir grūts viņu attiecību posms. Bet tā nebija. Viņš viņu pameta. Viņa cerēja, ka viņš atgriezīsies. Ka teiks, ka pieļāvis kļūdu un vairs nekad nepametīs viņu. Viņa cerēja, ka viss būs pa vecam, kā tas bija bijis pirms viņu strīdiem. Šīs cerības tā arī nepiepildījās. Keisidijs neatnāca ne pēc dienas, ne nedēļas, ne mēneša. Arī pēc gada ne. Un tagat, kad bija pagājuši jau 2 gadi viss bija aizmirsts. Izdzēsts no atmiņas. Uz mūžiem. Elisone jau sen vairs viņu nemīlēja, bet šie murgi bieži viņu mocīja. Tie uzplēsa vecas brūces. Viņa sarāvās kamoliņā un centās iemigt.
     Ejot pēc kokteiļa, Emets beidzot ieraudzīja Annu. Meitene bija ğērbusies melnā mini kleitā ar milzīgu dekoltē un saspraudusi gaišās matu cirtas nevērīgā copē. Viņu varēja aprakstīt tikai vienā vārdā. Seksīga. Viņa pagriezās pret Emetu un uzsmaidīja koķetu smaidu. Emets piegāja pie viņas.
-Šķiet esmu atradis šajā mēslu čupā pērli. - viņš mazliet aizsmakušā balsī čukstēja viņai ausī. Viņa ieķiķinājās.
     Anna viegli iekodās apakšlūpā. Sarkanās lūpas izstaroja kvēlmi. Viņai Emets likās neticami pievilcīgs. Jebkura gribētu ar viņu runāt. Un ne tikai runāt... Viņa viegli pievirzījās tuvāk Emetam un sajuta karameļu un piparmētru smaržu. Anna mazliet pavēra lūpas.
      Emets uzreiz saprata, ka ar Annu viss izdosies perfekti. Viņam pat nevajadzēja pūlēties. Viņš cieši saķēra meiteni aiz vidukļa un piespieda savas lūpas viņējām. Emets juta, ka meitene viegli notrīs.
       Pagāja mazāk, kā 5 minūtes kad Anna jau sēdēja Emeta melnajā  Mercedes-Benz Maybach Exelero.
Viņi brauca uz Emeta māju. Anna bija viena no tām, kuras diezgan viegli varēja dabūt gultā. It īpaši tādi kā Emets.
     Emets izkāpa no mašīnas. Viņš bija mazliet šokēts par to, ka tas bija tik viegli. Puisis padeva Annai roku, lai palīdzētu izkāpt.
      Kad viņi abi devās iekšā, virtuvē dega gaisma. Emets bija pārsteigts, jo parasti viņa māsīca Dženija šajā laikā jau gulēja. Viņš veda Annu uz augšstāvu, kad no virtuves iznāca Dženija. Tikai ne atkal! Viņš smagi nopūtās. Emets atcerējās pēdējo reizi, kad viņa māsīca uzrādās viņam esot kopā ar kādu meiteni. Tā bija katastrofa. Viņa ar savu draudzīgumu aizbaidīja Emeta bijušo piegulētāju.
-Sveika! - Dženija paspieda Annas roku un sparīgi to vicināja.
    Anna sašķobīja seju grimasē, kas izteica atklātu pretīgumu pret Dženiju. Dženija manāmi sadrūma un atlaida Annas roku.
-Nu? - Emets strupi izmeta skatīdamies uz Annu. Meitene pamāja ar galvu un viņi aizgāja uz augšstāvu.
    Dženija palika pirmajā stāvā. Tikko satiktā meitene bija bijusi tik ļauna! Dženija aizgāja uz virtuvi. Viņa attaisīja ledusskapi un izvilka no tā mazo Flames bundžiņu. Aukstais dzēriens uz mirkli atsaldēja muti, bet jau nākamajā mirklī Dženija sajuta kazeņu garšu. Viņa gāja uz dzīvojamo istabu. Atgāzusies lielajā ādas dīvānā viņa ieslēdza TV. Ekrānā nomirgoja kādas meitenes seja. Dženija pārslēdza kanālus līdz apstājās pie kādas filmas, kuru sauca Ice boy.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Sveiki! Paldies visiem, kuri komentēja un nospieda zvaigznīti iepriekšējās daļās! ✨ Atvainojos par to, ka tik ilgi neesmu likusi daļu. Turpmāk centīšos daļas publicēt biežāk. Lūdzu spiediet zvaigznītes un komentējiet. Tas mani iedvesmo.✨❤️💎