Jums ir visas iespējas uz mani dusmoties.
Es nedomāju, ka mana nerakstīšana ievilksies uz tik ilgu laiku. 😅
Tāpēc tagad ir daļiņa. Ceru, ka neaizmirsāt par mani.
Es nekādi nevarēju saņemties, lai aizietu uz istabu. Es tik ļoti gribēju apķert Regnaldu un aizmirst par visu. Par Maksimusu. Par citiem vampīriem. Par vilkačiem. Par Polu. Par visu visu. Es gribēju būt cilvēks. Un es gribēju, lai Regnalds arī ir parasts cilvēks.
Bet ja mēs būtu cilvēki, es nemaz nebūtu viņu satikusi. Es dzīvotu pie vecākiem, un turpinātu sarunāties ar viņiem. Es visticamāk jau būtu precējusies ar bērniem. Man nebūtu šis stulbais darbs, kuram drīz jau jābeidzas atvaļinājums. Man nebūtu jāslēpj slāpes pēc asinīm. Un es būtu dzīva.
Bet es jūtos dzīva. Es nejūtos kā stāstīja Maksimuss vai Felisija. Es tiešām jūtis kā cilvēks, taču.. ne cilvēks. Tomēr kaut kas līdzīgs.
Man vajadzētu vēl dažas lietas uzzināt no Pola. Gan jau viņš man varētu pastāstīt par manu rasi ko vairāk. Interesanti, vai Regnalds zin ko par vampīriem?
"Mirabella, ko tu te dari?" atskanēja kādas sievietes balss man aiz muguras. Es biju aizklīdusi līdz kādai istabai, kur es iepriekš nebiju. Un man to nerādīja. Interesanti, vai te ir noslēpumi?
"Emmm... Kur es esmu?" es pagriezu galvu pret tumšmataino sievieti. Tā bija Reja. Marka dvēseles radiniece un Regnalda bara locekle. Viņa pret mani izturējās jauki un draudzīgi, ne tā kā daži citi no viņa bara.
"Nāc, mums drīz būs vakariņas, šodien mēs uztaisījām vienas kopīgas," un no tā es baidījos.
Ēdiens.
Kā lai es to ēdu? Varbūt padzerties es varu, ielikt mutē un kožļāt arī, norīt arī, bet kā lai es to atstāju vēderā, kur nav vietas tam. Vai vampīriem vispār ir vēders? Kad esmu mēģinājusi ēst, tas nekad nav nonācis tālāk par manu muti. Varbūt nekas slikts nenotiks pie galda, ja es norīšu dažus kumosiņus. Cerams, tā būs gaļa.
Bet pie mums ir Pols. Viņš mani vēros, jo neuzticas man. Ja nu viņš kaut ko ieber manā ēdienā?
Bet es esmu Luna, manai porcijai taču nevajadzētu būt tik atklātai?
Bet tad atkal. Šie ir vilki, viņi var uztaisīt kaudzi ar ēdienu un vienkārši ielēkt tajā. Vai cilvēkiem ir atsevišķs galds?
"Labi, nevaru sagaidīt!" es pārlieku priecīgi atteicu, kad sapratu, ka viņa gaida manu atbildi. Es biju iepriekš sastingusi un pat nemirkšķināju.
Tā var gadīties.
"Tavs pirmais galds pie vilkačiem," viņa ar smaidu noteica un parāva mani līdzi. Es notēloju, ka tas bija stipri un mazliet klupdama aizgāju līdzi. Viņa gan neapstājās, tikai turpināja vilkt.
Drīz es nonācu līdz galdam. Tas bija viens, liels galds, kuram es visu laiku gāju garām. Tas vienmēr bija tukšs, tā kā pamests, bet tagad tas bija pilns ar cilvēkiem un ēdienu. Un es nevarēju noturēties un nervozi noriju siekalas ar sakrājušos gaisu mutē.
Vismaz uz galda stāvēja labi izcepušies brieži un truši. Man šķiet, ka es saodu arī vāveres smaržu, bet laikam jau to man nebija jāzina.
Es ieraudzīju Regnaldu un blakus viņam bija tukša vieta, es uzreiz aizskrēju uz turieni, nemaz nepaskatoties, kas man būs blakus otrā pusē.
"Sveiks," es nomurmināju Regnaldam. Viņa lūpu kaktiņš ma, liet notrīcēja uz augšu, kas momentāli lika man plati smaidīt
Es zinu, ka viņš grib ar mani parunāt vakarā, bet viņš ir tik jauks. Es tiešām ceru, ka viņš neteiks neko traku vai ārkārtēju.
Bet šis moments bija tik pasakains. Visi izklaidējās un pļāpāja par dažādām tēmām. Es sēdēju blakus manam īstajam, un viņš bija apmierināts.
Un galvenais, es biju priecīga.
Šī ir mana māja, un vienalga vai Pols te ir, vienalga vai Maksimuss atnāks pēc manis un vienalga vai kas slikts varētu notikt.
"Vai tad esi tik izsalkusi?" no manis pa labi atskanēja balss. Es pagriezu galvu un ieraudzīju Polu.
Protams, ka viņš te sēž. Viņš nevarēja sēdēt nekur citur. Bet tad es pamanīju, ka otrpus viņam sēž Lilija. Tātad tie ir aizsargāšanās paņēmieni? Kā nekā starp savējiem drošāk. Ja tikai tie būtu savējie.
Es uzsmaidīju un pamāju ar galvu, tas izraisīja viņam noskatīt ēdienu un sākt cītīgi domāt. Vai tad viņu taisās kāds nogalināt? Te jau nav sliktu vilkaču, vismaz cik es esmu ar viņiem kontaktējusies. Šie vilki pieņēma mani, un tas nozīmē kaut ko. Viņi arī pieņēma mednieka līgumu. Kaut vai tas bija uz drošības nolikumiem, bet viņu piekrita.
Es pagriezu galvu atpakaļ pie Regnalda. Viņa galva bija pagriezta, un viņa skaistās, brūnās acis lūkojās manējās izteikti zilajās. Kad es pasmaidīju, domājot, cik veiksmīga es esmu, viņa seja uzplauka, kaut vai citi to īsti nepamanītu.
Tikai es zināju, ko katrs sīkums viņa vaibstos nozīmēja. Tikai es zināju, ka viens minimāli piepacelts lūpu kaktiņš nozīmē, ka viņš ir priecīgs. Tikai es zināju, ka mazliet piemiegtas acis nozmē, ka viņš grib izrādīt laimi un apskaut mani. Un katrs sīkais vaibsts izteica tādus sīkumus, kuri bija manas dzīves sastāvdaļa tagad.
Es biju laimīga.
Man priekšā tika nolikts šķīvis. Es varēju uzlikt ko gribēju uz tā.
Ko no visa šā ēstu pusaugu meitene, kura tika atvesta pie vilkačiem. Viņa ir slaida un izskatās, ka citreiz badojas.
Es izlēmu par labu gaļas gabalam, un pirms es uzliku ko vēl man bija jāpārbauda vai es to varu apēst.
Citi vilki kā mežoņi jau bija sākuši attīrīt galdu. Man šķiet neviens pat nepamanītu ka kāds šeit neēstu, bet ne Pols. Viņš atturīgi ēda savu ielikto porciju.
Man gan interesē, kā viņš var tik mierīgi ēst pie galda ar vilkačiem, kurus viņam faktiski būtu jānogalina.
Es apskatījos uz dakšu un nazi rokā. Tas ir ēdiens. Iepriekš es to dievināju un ēdu. Ēdiens bija dzīve.
Es nogriezu gabaliņu un pietuvinātu mutei. Man šķiet, ka visi apklusa un sāka skatīties kā es ēdu, bet nekas no tā nenotika. Viņi zviedza un mielojās ar gardumiem, ko paši, visticamāk, bija noķēruši.
Es iebāzu mutē gaļas gabaliņu. Mutei nemaz nepatika cietā masa, bet es to sāku kožļāt. Savādi, bet es sāku izbaudīt garšu. Kāpēc es iepriekš neēdu?
Fascinēta no jaunajām sajūtām, es nemaz nepamanīju, ka noriju kumosu un jau griežu nākamo. Es biju paēdusi, bet mans vēders jau sen nebija dabūjis tik ļoti garšīgu ēdienu, ka es tikai gribēju ēst šo garšas piepildīto gabaliņu.
Es zināju, ka vampīriem ir paaugstinātas maņas bet es nedomāju, ka garšas kārpiņas arī.
Bet neviens cits vampīrs neēd. Neviens cits nejūt ēdienu.
Man gandrīz izkrita dakša no rokas.
Kas es esmu?
Bet tad Regnalds apķēra manus plecus un viss mājīgais un omulīgais arī pārkrita pār maniem pleciem.
Es biju mājās.
Un pie tam laimīga.
YOU ARE READING
Otrā dzīve
VampireKurš ta vēl tic pārdabiskajam? Kaut gan te notiek savādas lietas, nevar būt, ka paranormālais eksistē? Taču Mirabellai tā ir ikdiena. Šausmīga nakts pārvērta viņu no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem. Viņa nomira, taču atdzīvojās. Pirms lēkt uz sa...
