Otrā dzīve

41.daļa

Pašlaik viss gāja mierīgi. Visi paēda. Pols izskatījās ļoti neapmierināts. Un daži vilki ar interesi lūkojās uz mani. Ja godīgi, es nezināju kāpēc. Vai es biju kaut ko izdarījusi? Bet it kā nē.

Es ieraudzīju Liliju sēžam uz dīvāna vienai, tāpēc atvainojos Regnaldam noskūpstot viņa vaigu un aizgāju pie Lilijas. Es iekritu viņai blakus un nopūtos.

"Čau!" es atteicu Lilijai. Viņa piepacēla galvu un savādi uz mani paskatījās.

"Sveika," viņa pateica nemierīgā tonī.

Kas visiem šodien bija? Es redzēju kā Sems skatās uz mani aizdomīgi, bet viņš turpināja runāt ar Marku un, ja pareizi atceros, ar Ansu.

"Lilij, vai tu nezini kāpēc visi tik savādi skatās uz mani?" es pajautāju čukstus, kaut vai labi zināju, ka daudzi no viņiem to varēja dzirdēt.

"Tu ēdi," viņa pateica un tad viņas acis iepletās nežēlīgi plati. "Nē, es.. Atvaino."

Par ko viņa atvainojas? Visi uz mani skatījās, jo es... ēdu? Kāds tam sakars?

"Lilij, mums jāiet," Sems bija negaidīti pienācis pie mums un padevis roku Lilijai. Viņa saķēra sava partnera roku un otru roku neapzināti uzlika uz vēdera.

Es sapīku. Kāpēc viņi tā slēpjas no manis.

Un tad es sajutu sev blakus cilvēku. Un nevis vilkati. Es apskatījos uz Polu, kurš ar interesi aplūkoja mani.

"Sveiki," es ierunājos, cerēdama, ka viņš beigs lūkoties.

"Umm... Vai tu zini, kāpēc vilki tik savādi uzvedas?" es pajautāju Polam, kaut vai diez vai viņš kaut ko varētu zināt. Viņš pat nav īsti viņu draugs. Drīzāk ienaidnieks.

"Es varētu arī kaut ko zināt," Viņš nomurmināja.

Es gribēju jau prasīt tālāk, bet pie mums piegāja Regnalds un viņš saķēra manu roku.

"Man ar tevi jāaprunājas," Viņš atteica un uzrāva mani kājās.

Vai Sems viņiem pateica, ka esmu vampīrs? Tas nodevējs.

Mēs uzgājām augšā, un viņš ievilka mani savā istabā. Es sekoja kā tāds noklīdis kucēns.

"Mirabella, lūdzu, nemelo man," viņš ar lūdzošām acīm lūkojās manējās. Es mazliet nesapratu, kas notiek, bet es pamāju ar galvu.

"Tu neesi cilvēks, vai ne?" es gribēju iepļaukāt sev. Un tad es gribēju iepļaukāt Semam. Viņš tomēr nodeva mani.

"Nē, es neesmu," es novilku pakārdama galvu.

Viņš piegāja tuvāk un savu silto plaukstu pacēla manu zodu uz augšu, lai es varētu redzēt viņa seju, "Nekad neslēpies no manis." Viņš nočukstēja.

"Mirabella, kāpēc tu neko neteici?" viņš izskatījās bēdīgs.

"Tāpēc ka es domāju, ka jūs mani ienīdīsiet. Es esmu briesmonis. Es neesmu pelnījusi te būt," es godīgi atteicu skatoties Regnalda sejā. Man acīs sāka sariesties asaras.

Pagaidi, ko? Asaras?

Es varu raudāt! Man uz lūpām parādījās mazs smiekliņš, kas ātri pazuda.

"Es tevi neienīstu. Nekad mūžā. Tu esi mans eņģelītis. Mans viss. Cik tev reizes to atkārtot, tu no manis netiksi vaļā," viņš pie sevis pasmējās, "Un pārējiem tad vienkārši jāpierod, ja viņi grib jumtu virs galvas."

"Atvaino," es nošņukstēju.

"Neatvainojies man. Tu esi ideāla tāda kāda tu esi. Un pie tam, mums visiem jau bija aizdomas. Lejā ir derības uz to, kas tu esi. Es gan atteicos piedalīties, jo man vienalga, kas tu esi."

Cik mīļi.

Viņi visi zināja. Un uzlika DERĪBAS uz mani?

Viņi zinās ar ko saķērās.

"Bet, Mirum, nekad vairs neslēp neko no manis. Man no tevis nav noslēpumu," es nebiju pamanījusi, ka viņš bija nolaidis roku, un mana galva pati skatījās uz viņu.

"Tu man citreiz nestāsti vilku lietas," es nobubināju.

"Tas bija pašā sākumā, kad tu nezināji par šo. Bet laikam tu jau zināji, ne?"

"Es nezināju, ka eksistē vilkači," es godīgi atbildēju.

"Un cik ilgi tu jau zini par šo pasauli? Visu dzīvi, vai tikai mazu daļiņu?"

"Nemaz tik ilgi, īstenībā. Es dzīvoju normāli līdz septiņpadsmit gadiem. Tad mani pārvērta. Un tagad es esmu trīsdesmit gadīgā jaunietes ķermenī ar visām pusaudžu problēmām."

"Ja mēs tagad par to runājam, tu neesi vilkatis, vai ne?" viņš noskatījās mani no lejas uz augšu un tad apstājās pie acīm.

"Nop, es esmu vampīrs, vismaz tik cik zinu, bet pēdējās dienas liek man šaubīties," es normāli atteicu. Nekad nebūtu domājusi, ka man būs parasta saruna par pārdabisko.

"Vampīrs saki? Vai mans eņģelītis ir nemirstīgs?" viņš mani kaitināja, bet es redzēju, ka viņu tas arī apbēdināja.

"Esmu apjukusi. Man ir ļoti daudz kas kā nav vampīriem. Es jūtu emocijas, man riebjas izmantot citu emocijas, es jūtu savas maņas asi un skaidri, bet tur tā problēma, ka garša arī un tas nav vampīram pareizi. Es ēdu. Un varēju iztikt bez asinīm. Tomēr mani pārvērta vampīrs, esmu dzīvojusi kā vampīrs, zinu kā izmanot vampīra spējas un es dzēru asinis kā arī esmu nemirstīga."

Es pieglaudos tuvāk Regnaldam. Vismaz viņš mani nepamet. Viņš mani pat tuvāk piespieda sev. Es apķēros ap viņu, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Viņš man bija vajadzīgs. Es nevarēju atgriezties garlaicīgajā dzīvē.

"Nāc lejā, mums vajag pateikt tiem dažiem, kuri uzvarēja derībās," Viņš piemiedz a man ar aci.

"Man kaut kas jāizdara ar viņiem, ka viņi tā liek derības uz mani," es nosmīkņāju.

Bet pirms Regnalds paspēja attaisīt durvis, spoža gaisma ietriecās man acīs.

Vismaz sajūta bija, ka tā ir gaisma, neko citu kā tumsu es neredzēju.

Toties es jutu kāda klātbūtni, un tas nebija Regnalds.