Tears | Jeon Jungkook and Park Jimin |

Part 11

Es piecēlos no kaut kādām balsīm, kuras es dzirdēju, bet neskaidri, kā arī saredzēt personas, jo mani acu plakstiņi bija smagi.

Pēc mirkļa sarunas pierimās un kāda persona pienāca pie manis un satvēra manu roku. Es centos atvērt acis, bet veltīgi, jo mani acu plakstiņi bija smagi, taču es nepadevos un mēģināju vēlreiz, un šoreiz man izdevās.

Atverot acis es ieraudzīju diezgan izskatīgu puisi, kuru no sākuma es nepazinu, taču tad es atcerējos visus notikumus, kas ar manīm notika un arī viņu.

- Jimin! - Es viņu uzrunāju un pie reizes saspiedu viņa roku. Viņš uzreiz apskatījās uz manīm un izspieda mazu smaidu. - Kas noticis viss kārt... - es nepaspēju pabeigt, jo viņš uzspieda savas lūpas uz manā. Es uz brīdi biju šokā, bet tad atbildēju skūpstam.

Tā mēs skūpstījāmies līdz es pirmā atrāvies, jo sajūtu asas sāpes vēderā.
- Y/N? Viss kārtībā? Tev kaut kur sāp? - Jimins bija, ļoti satraucies, bet es tikai pamāju un ar to Jimins pameta palātu.

Pēc minūtes viņš bija atpakaļ ar ārstu, kurš uzreiz sāka mani izmeklēt.

Pēc brītiņa viņš bija beidzis un paskatījās uz manīm.
- Tā Y/N jaunkundz, tagad jums ir jāatpūšas un jūs nedrīgstat lieki satraukties. - Es tikai šokā paskatījos uz ārstu un tad uz Jiminu.
- Kas te notiek? Kāpēc neviens man neko nesaka? - es biju nesaprašanā, bet ārsts tikai paskatījās uz Jiminu un pameta palātu.

- Jimin kas notici? - es paskatījos uz viņu un viņš bija nolaidis galvu, bet tad viņš to pacēla un varēja redzēt, ka viņam acīs ir asaras.
- Y/N... - Viņš iesāka - Tu zaudēju bērnu! - To izdzirdot man iestājās šoka un es jutu, ka man pār vaigiem sāk tecēt asaras. Es gribēju pazust no zemeslodes, es gribēju nomirt, bet man bija jābūt stiprai, Jimina dēļ, jo viņš tā jau pārdzīvo mūsu dēla zaudēšanu, tāpēc man bija jāatriebjas cilvēkam, kurā dēļ es zaudēju bērnu. Jāatriebjas Jungkookam.

Ir pagājuši nedēļa, kopš es uzzināju par bērna zaudēšanu, un es jau esmu mājās no slimnīcas četras dienas. Ārsts lika palikt vēl slimnīcā, bet es iespītējos in viņš palaida mani mājās, ja es nedēļu ievērošu gultas režīmu un tā es jau četras dienas guļu gultā, un pat Jimins ir paņēmis brīvu, lai mani pieskatītu.

- Jimin! Man ir garlaicīgi. Izejam ārā pastaigāties pa parku, vai arī aizejam iepirkties. - Es kā katru dienu čīkstēja, bet Jimins nekad nepiekāpās, un arī šodiena nebija izņēmums.
- Nē, Y/N! Tu nedzirdēju ko ārsts teica? Tev vēl trīs dienas ir jāguļ gultā saprati mani?
- Bet es jūtos labi! Nu lūdzu? - es šodien  biju apņēmusies nepadoties un pēc piecām minūtēm es panācu savu, un mēs devāmies iepirkties.

Mēs jau pa veikaliem staigājām vismaz stundu, ja ne vairāk, un Jiminam, jau bija pilnas rokas ar maisiem.
- Y/N, varbūt pietiks, jo mēs jau vairāk pa stundu staigájam.
- Vēl vienā veikalā es gribu ieiet un tad apsolu brauksim mājās! - Ar to es ieskrēju lielākajā veikalā un Jimins man sekoja.

Es tajā veikalā pavadīju apmēram divdesmit minūtes, jo tur bija pilns ar smukām kleitām un apģērbu komplektiem, bet beigās es devos uzmērīt vienu no kleitām, kura man ļoti iepatikās.

Uzmērījusi kleitu, es devos pie Jimina, lai parādītos kā es izskatos.
Ieraudījis mani, viņam mutē no šoka pavērās vaļā, bet es tikai iesmējos
- Aizver muti mīlulīt, savādāk vārna ielidos!
- Wow, Y/N tu izskaties brīnišķīgi! - Viņš teica vēl aizvien šoka stāvoklī,un es pagriezos un devos pārģērbties.

Beigās mēs nopirkām to melno kleitiņu un vienu apģērba komplektu, kuru es jau iepriekš uzmērīju.

Ejot ārā no veikala es ieraudzīju negaidītu skatu. Tur no mašīnas izkāpa ārā Jungkooks ar kaut kādu sievieti sev blakām. Es lūdzu dievu, lai viņš mūs neierauga, bet tad es ieraudzīju, ka viņi nāk pie mums un es nodomāju: nu man ir gals.