ℐᗅ ℰՏ ℙᗅℒⅈKšႮ...

4.daļa

Emets piecēlās, kad pulkstenis rādīja 10.59. Viņam blakus gulēja Anna. Meitenei bija izsmērējusies lūpukrāsa. Acis bija aizvērtas un no vētrainās nakts arī laineris bija mazliet izplūdis. Dažas matu šķipsnas bija priekšā sejai. Emets pakratīja viņas plecu. Iespējams, kāds cits būtu meiteni piemodinājis maigi, ar glāstiem, bet viņš bija Emets. Anna samiegojusies pavēra acis.
-Tu vari iet. - Emets bezkaislīgi teica un piecēlās.
-Ko?-Anna jūtas apjukusi. Vai viņa bija pārklausījusies?
-Tu vari iet. Ģērbies. Vairs neesi vajadzīga. - viņš pat neatskatījās uz meiteni.
Anna jūtas pazemota. Pār viņas vaigu nobira asara, atstājot gaišu, slapju līniju. Pret Annu neviens nekad vēl nebija izturējies tik bezsirdīgi.
-Tu varētu kustēties ātrāk?! - Emets viņai uzkliedza.
Anna ātri uzvilka mugurā kleitu un devās prom. Viņa skrēja lejā pa kāpnēm, kad ieraudzīja Emeta māsīcu. Anna viņu ignorēja un izskrēja pa durvīm.
Dženija apjukusi blenza uz kārtējo skrejošo meiteni. Dženijai bija mīksta sirds un par spīti tam, kā Anna vakar bija izturējusies, Dženijai bija viņas žēl. Diez ko Emets viņai pateica? Šis jautājums tirdīja Dženiju katru reizi, kad kāda meitene raudot aizskrēja tāpat kā Anna. Dženiju apdomāja visus "par" un "pret", lai izlemtu vai iet Emetam jautāt. Lai gan "pret" bija vairāk, meitene nenocietās un gāja augšā pa kāpnēm. Dženijai mugurā bija viņas zilais naktskrekls. Kājas bija basas un kāpjot pa kāpnēm viņa izjuta marmora aukstumu zem pēdām. Piegājusi pie Emeta durvīm, viņa klusi pieklauvēja un atvēra durvis. Emets pagriezās un pavērsa pret viņu savu zilpelēko acu skatienu.
-Eeemm... Ehm...- Dženija neveikli stāvēja durvju stenderē, - Ko tu viņai pateici?
-Tā nav tava darīšana. Ej prom! - Emets mazliet par skarbu atcirta.
-Bet... - Dženija klusi mēģināja iebilst.
-Nekādus bet! Vai nu tu tūdaļ vāksies prom no manas istabas, vai arī es tevi izsviedīšu! - Emets viņai pēkšņā dusmu uzplūdā uzkliedza.
Viņš redzēja, ka Dženijas zaļās acis pamazām kļūst asarainas un iedrebas lūpa. Viņa aizskrēja prom. Emets skrēja viņai pakaļ, bet meitene bija ieslēgusies savā istabā.
-Lūdzu, Dženij! Džen... Piedod! Tu pazīsti mani. Es tā negribēju. Vienkārši... Es neesmu pieradis, ka kāds mani izjautā. Lūdzu, Džen... Atver durvis - Emets lūdzās atspiedies pret durvīm. Viņš negribēja Dženiju sāpināt. Viņa vienkārši bija tik uzmācīga! Agrāk, kad Emetam bija 4 gadi, viņi katru dienu pavadīja kopā. Spēlējās ar bumbu un tamlīdzīgi, bet, kad Emets sāka iet 3. klasē, viņam uzradās jauni draugi, un viņš sāka kaunēties par Dženiju. Emets vairs nepavadīja laiku kopā ar Dženiju, atstādams meiteni vienu.
-Sinadelfija. - Dženija nočukstēja.
-Sinadelfija? - Emets jautāja. Viņš nesaprata, ko viņa ar to grib teikt. Bet atbildes nebija. Pēkšņi viņam atmiņā uzplaiksnīja aina. 1. klasē viņš tieši pirms Ziemassvētkiem bija iemetis Dženijai ar cietu sniega piku un meitenei uz vaiga bija zilums. Lai atvainotos, viņš tēloja, ka ir rūķis, bet Dženija - karaliene. Viņam bija jālūdz karalienes (Dženijas) piedošanu.
-Ak nē... - Emets novaidejas atcerējies pagātni. Ja viņš gribēja, lai Dženija viņam piedod, tas bija jādara.
-Manu karalien. Es lūdzu jums piedošanu par savu nodarījumu. Esmu tikai mazs rūķītis vārdā Emets, bet ceru, ka jūs, manu karalien, spēsiet man, jūsu pazemīgam kalpam, piedot. - Emets komiskā, smalkā balsī atdarinadams rūķi lūdza.
Pēc kāda brīža durvis atdarijās un Dženija iznāca no istabas. Lai gan acis bija sarkanīgas un noraudātas, meitenes seju rotāja smaids.
-Ko saki ja mēs šodien aizietu uz kādu kafejnīcu vai tamlīdzīgi? - Emets centās Dženijai pieglaimoties. Viņš joprojām jūtas ļoti vainīgs.
-Vai drīkstu uzaicināt draudzeni? - Dženija jautāja. Tev tādu vispār ir? Emets gribēja jautāt, bet negribēdams meiteni atkal aizvainot, tomēr paklusēja.
-Kāpec gan ne? - Viņš nevērīgi atmeta.
-Paldies! - Dženija apķērās Emetam ap kaklu.
-Nu labi, labi. Pietiks jau. 16.30 esi gatava. - Emets izlocījās no apskāviena. Dženija pasmaidījusi ieskrēja istaba, lai uzaicinātu Elisoni.
    Elisone lasīja grāmatu, kad pēkšņi viņu iztraucēja zvans. Meitene gausi paņēma telefonu.
-Emmm... Sveika! Te Dženija. Es tā iedomājos... Varbūt tu gribētu šodien ar mani aiziet uz kafejnīcu. -
-Es? Nuu... - Elisone nezināja, ko teikt. Tas šķita mazliet biedējoši. Viņa Dženija pat lāgā nepazina. Man vairāk jāuzticas cilvēkiem. Elisone mēģināja sev iegalvot. Galu galā... Viņa taču nav sērijveida slepkava, vai ne? Elisone nervozi iesmējās.
-Nu... Laikam jau varētu... - meitene nedroši piekrita.
-Lieliski! Tad tiekams 17.00. Atsūtīšu adresi. - Dženija laimīga iespiedzās.
-Āāā... Aizmirsu piebilst, ka tur būs arī mans brālēns. Tas nekas? Labi, tad tiekamies. Atā! - Dženija nesagaidījusi atbildi nolika klausuli, baidīdamās, ka Elisone pārdomās. Tagat Elisone beidzot varēja atkal ķerties pie lasīšanas.