Daļa no manis

17. Nodaļa - "Īpašs vakars"

   Vakara vēsais, taču patīkamais laiks likās nomierinošs. Pat gaiss šķita tīrāks un svaigāks nekā dienas laikā. Apkārt klusums, un likās, ka arī Paulas prāts bija pieklusis. Uz brīdi, Markuss izgaisa no prāta.
   Jau drīz vien viņa klāt pie Kristofera mājas vārtiem. Paula priecājās, ka viņš piezvanīja viņai un uzaicināja pie sevis. Meitene uz brīdi apstājās. Šis pagalms viņai atgādināja daudz ko - bērnībā Paula bieži nāca ciemos pie Kristofera. Abi stundām spēlējās gan ārā, gan viņa istabā. Puisis vienmēr skolā Paulu aizsargāja un aizstāvēja. Kopā gāja no skolas uz mājām, skatījās filmas, sacentās, kurš ātrāk varēs iztukšot kolas bundžu.. Arī abu jauniešu vecāki bija labi draugi.
   Viņa pat atcerējās savu pirmo skūpstu. Tas bija ar Kristoferu, septītajā klasē. Abi jaunieši sēdēja puiša paštaisītajā namiņā. Ar pāris dēļiem un zariem nostiprināts, tas balstījās uz koka pamatīgā zarā. Viņš maigi ar plaukstu pieskārās meitenes sejai, un...
- Pietiek! - Paula pārtrauca domas, - Kurš būtu zinājis, ka manis pašas domas var būt tik uzmācīgas? -
   Paspērusi soli uz priekšu, viņa atvēra vārtus. Tie jau bija vaļā. Taču kad meitene zvanīja un klauvēja pie durvīm, neviens neatbildēja.
- Vai tiešām viņa nav mājās? -
Paula izlēma apiet ap māju. Un tad viņa to redzēja. Tajā pašā koka mājiņā, kur viņa pirmoreiz noskūpstīja Kristoferu, dega mazas gaismiņas un skanēja klusa mūzika. Tā izskatījās pavisam savādāk - puisis mājiņu pārbūvējis. Tagad pamats acīmredzami ir daudz stabilāks, un no ārpuses mājele izskatījās diezgan piemīlīgi.
   Meitene pa mazajām trepītēm kāpa uz augšu un iegāja iekšā.
Priekšā pavērās neliels, uzklāts galds ar sagatavotu ēdienu, šampanieti, svecēm un rozēm.
- Kristofer? Tu mani tā pārsteidzi! Tu sagādāji visu šo...Man? - Paula brīnījās.
- Protams. Zināju, ka tev patiks. - Kristofers iesmējās un samīļoja meiteni.
"Šis puisis šķita ideāls. Pārāk ideāls," Paula domāja, "Kaut kas tomēr man saka, nepakļaujies viņa burvībai. Nezinu, vai tā bija mana, vai Markusa balss manā galvā. Ja nu viņš.."
Viņas domas iztraucēja puiša pārlieku skaļā balss - Sēdies pie galda. Es pagatavoju mums vakariņas. -
Lai arī ko Paula domāja, viņa neiebilda.
- Šis būs īpašs vakars -, Kristofers smaidot nočukstēja, un viņš ar savām mirdzoši zaļajām acīm pilnībā savaldzināja meiteni.

___________________________
Woohoo! Stāstam palikušas vēl pāris nodaļas. Nevaru sagaidīt, kad ielikšu nākamo nodaļu - tā drošvien būs mana mīļākā. Domāju, ka jums arī patiks.
Un hmmm, vai Kristofers nav aizdomīgs? Interesanti, kas viņam padomā.. ;)