Encore

11

MELĀNIJA

Harijs Stails bija neiespējams. Es nesapratu kāda velna pēc viņš vienkārši ieradās manā darba vietā? Taču es nespēju beigt domāt par viņa vārdiem. Viss, ko puisis vēlējās bija kādu, kas viņu pazina. Kādu, kas viņu pazina labāk, kā viņš pazina pats sevi. Es biju tā persona pirms trim gadiem, taču nezināju vai joprojām esmu. Bet kaut kas man lika piekrist kafijai. Kaut kas viņa balsī un kaut kas viņa sejā. Man nebija ne jausmas, kas viņa dzīvē varēja būt tik briesmīgs, lai liktu puisim justies, ka viņam nav neviena cita. Un, protams, es negribēju sev to atzīt, bet man vajadzeja to noskaidrot. Man vajadzeja uzzināt, kas viņu nomāc. Un man vajadzeja viņam palīdzēt.

Dažas dienas pēc Harija viesošanās manā darba vietā, Enija man nebija likusi mieru ar saviem jautājumiem. Un, lai arī cik ļoti es negribētu kādam pastāstīt par savu pagātni, es nebiju pārliecināta vai pilnībā uzticējos meitenei. Jā, mēs strādājām kopā, un, jā es viņu uzskatīju par savu labāko, un vienīgo, draudzeni, kaut kas man liedza sniegt atbildes uz viņas nebeidzamo jautājumu straumi.

Harijs bija noslēpums, ko es paturēju pie sevis arī tad, kad biju ar Konoru. Kaut kas mūsu starpā bija mainījies, un man bija bail par to sākt domāt, bet es zināju, ka agrāk vai vēlāk man būs jāsāk šī saruna. Es negribēju, lai kaut kas mainās, es viņu mīlēju, viņš mīlēja mani, un bija neskaitāmas reizes to pierādījis. Un pats galvenais, mans tēvs arī atbalstīja mūsu attiecības. Tas man bija ļoti svarīgi, ņemot vērā, ka viņš tik ļoti nebija atbalstījis manas pirmās attiecības. Taču ļoti liela daļa Hartlendas nebija izrādījusi nekādu atbalstu.

Pašlaik es sēdēju savā dzīvoklī, skatoties uz virsakstu kādā interneta lapā. Es skatījos uz bildēm, kur redzēju Hariju un Teilori Sviftu, pastaigājoties parkā. Un nesapratu kāpēc mani tas tik ļoti ietekmē. Es jutu savu sirdi sažņaudzamies skatoties uz katru nākamo bildi. Man nevajadzēja tā justies. Un vienīgais, ko es varēju darīt bija izslēgt šīs emocijas no sava prāta. Es nevarēju runāt ar Eniju. Konors pašlaik viesojās pie sava labākā drauga, es biju pilnīgi viena.

Bija tikai viens cilvēks, ko es varēju apciemot. Taču šajā brīdī mans telefons iezvanījās, ekrānā mirgojot nepazīstamam numuram. Mans prāts man teica, kas ir zvanītājs un, ja man jābūt atklātai, tad es negribēju atbildēt uz šo zvanu, tomēr mans pirksts pārslīdēja pāri zaļajai bultiņai, un mana plauksta pielika telefonu pie auss.

Ievilku dziļu elpu. "Hallo?" Sakodu lūpas, klausoties otrā klausules galā.

Kādu brīdi valdīja klusums, līdz es beidzot izdzirdēju viņa balsi. "Sveika, Mel, te amm...Harijs. Varbūt mēs šodien varam aiziet uz kafiju? Man vajag ar kādu parunāt."

Puiša balss izklausījās pagalam nogurusi, un, lai arī no sākuma es vēlējos atteikt, sakot, ka man ir citi plāni, es nezināju vai spēju.

"Patiesībā, Harij, es gandrīz esmu ceļā, lai apciemotu savu tēvu. Varbūt varam satikties pēc tam?" Ak, Mel, kāpēc?!

Jau atkal otrā klausules galā valdīja klusums, un es pieķēru sevi ar pirkstiem plūkāja džempera apakšmalu, ko es darīju tikai tad, kad biju pamatīgi satraukusies.

"Mel, man ir jātiek prom no šejienes, lūdzu...es, es pagaidīšu mašīnā, kamēr Tu būsi pie tēva." Sažmiedzu acis, zinot, ka tā būtu slikta ideja, ņemot vērā tēta stāvokli, bet es nevarēju atteikt.

Aizcirtu datoru, kur joprojām bija raksts par Hariju un Teilori. "Kur man tevi savākt?"

***

Biju ceļā uz mazo kafejnīcu, kuras adrese bija ievadīta manā navigācijā. Es nespēju beigt sevi šaustīt par to, ka tik viegli padevos. Viņam atlika tikai palūgt un es biju ceļā. Vai es tiešām nebiju mācījusies no savām kļūdām? Es taču teicu, ka esmu tikusi viņam pāri. Un es biju, es biju sākusi jaunu dzīvi tālu no vietas, kas man atgādināja par viņu. Man bija puisis ar ko es vēlējos pavadīt visu savu atlikušo dzīvi, man bija karjera, kurā es spēju augt. Bet Harijam bija jāierodas šeit un viss jāizjauc.

Nopūtos sagrābjot mašīnas stūri ciešāk savās rokās. Varbūt mēs varam būt tikai draugi? Viņš taču Londonā nebūs nemaz tik ilgi, puišiem bija jāturpina tūre. Es taču spēju izdzīvot nedēļu ar viņu šeit. Jā, es spēju.

"Paldies, Tev, tiešām. Es vienkārši vairs nespēju atrasties savā mājā." Iekāpis manā mašīnā, Harijs nopūtās, atgāzis galvu pret krēsla atzveltni.

Puisis izskatījās gandrīz komiski manā pieticīgajā mašīnā, izgāzies pa visu krēslu savās dizainera drēbēs. Bet man nenāca ne prātā par to jokot, izskatījās, ka puisis ir lielā stresā, man bija kaut kā jānovērš viņa prāts no domām, kas rosījās Harija prātā.

"Vai Tu vēlies par to parunāt?" Jautāju, skatoties pāri savam labajam plecam, kamēr vadīju mašīnu ārā no stāvvietas. Tas bija labs veids kā neskatīties viņa acīs.

"Varbūt mēs varam parunāt par kaut ko citu?"

"Ja godīgi, Harij, es nezinu par ko ar tevi runāt. Mums nav nekā kopēja. Es esmu pārasta medmāsa, bet Tu pasaulslavens dziedātājs, cik gan mums var būt kopīga?"

"Redzi, Mel, tieši tāpēc mums ir daudz par ko runāt. Mums nav jārunā par savām dzīvēm, mēs varam runāt par to, kā radās Visums, par Pitagora teorēmas noderību...es zinu, ka tādi temati tevi aizrauj...vai vismaz kādreiz aizrāva." Puisis pasmaidīja. " Atceries, kad mēs saderējām, ka Tu nespēsi man izskaidrot filozofijas pielietojumu, bet piecas stundas vēlāk, Tu nebiji pārstājusi runāt."

Es pasmējos atceroties, ar kādu entuziasmu biju centusies puisim paskaidrot, ka filozofija palīdz mums attīstīt prāta spējas, sarunāties ar citiem cilvēkiem un vienkārši kļūt gudrākiem, uzdot jautājumus, tikai lai beigās viņš man pateiktu, ka piekrita visam, ko es teicu. Vienīgais iemesls kāpēc viņš man atļāva runāt tik ilgi bija pavisam vienkāršs - viņš bija izbaudījis manu balsi.

Turpmāko ceļu mēs pavadījām kavējoties atmiņās par vecajiem labajiem laikiem, taktiski izvairoties nepieminēt neko, kas saistīja mūs abus. Un es negribēju atzīt, bet būt kopā ar Hariju bija tik viegli. Neņemot vērā sāpes manās krūtīs, kas neļāva man aizmirst, ka viņš vairs nav mans, un viss par ko mēs runājām bija tikai pagātne.

"Starp citu, Melānij, kur Tavs tēvs pašlaik dzīvo?"

Tas bija jautājums uz ko es negribēju atbildēt, tas sāpēja.

"Manam tēvam atklāja agresīvu Alcheimera slimības paveidu. Viņš reti kad mani vēl atceras." Bēdīgi pasmaidīju.

"Mel, atvaino, es..es negribēju, man žēl." Viņš uzlika savu plaukstu uz mana augšstilba, liekot elektrībai izskriet cauri visam manam ķermenim. Un šajā brīdī es patiešām sapratu, ka neesmu tikusi viņam pāri, un nezināju, vai tas jebkad būs iespējams. Taču reakcija puiša sejā man vēstīja par līdzīgām sajūtām viņa prātā.

Zinu, ka turpinājuma jau atkal nāca ilgi, upsī.

Ja patika, tad nospiežam zvaigznīti un atstājam komentāru.
Paldies!

Bučas, mīlu
Katrīna
xx