My secret bias [Jeon Jungkook]

#2 Randiņš

Nedēļā man pagāja garlaicīgi, tikai skola, mājas un mājasdarbi, neko citu es nedarīju, protams skatījos arī dažādus klipus no Kpop un tādā garā, bet lai nekā šodien ir sestdiena, tas nozīmē to, ka es šodien eju uz randiņu, ja tā to var nosaukt.

Piecēlos agri no rīta, lai paspētu uz randiņu. Nogāju lejā uz virtuvi un atradu tur zīmīti uz galda.

Letīcij.
Es ar tavu tēti aizbraucām uz Spāniju, darba darīšanās, tāpēc tu mēnesi paliksi viena. Ceru, ka tiksi pati galā.
Un vēl es uz ledusskapja atstāju naudiņu, lai tu varētu nopirkt sev pārtiku.
Mīlu, mamma.

Izlasījusi zīmīti, es smagi nopūtos, jo pirmo reizi es uz tik ilgu laiku būšu viena, bet ceru, ka ar manīm viss būs kārtībā.

Attapusies no domām es uztaisīju sviestmaizes ar kakao brokastīs.

Kad es paēdu es sapratu, ka ir tikai pulkstenis desmit, tāpēc es izdomāju nedaudz atpūsties.

Uzgājusi uz savu istabu, es ielecu gultā un vienā momentā aizmigu.

Kad piecēlos es miegaini paskatījos pulkstenī, un sapratusi, ka es pa ilgu nogulēju, es skriešus skrēju uz vannasistabu, lai nomazgātos.

Nomazgājusies, es skrēju pie skapja, la atrastu kaut ko normālu, zinot, ka skapī man nav normālu drēbju.

Atradusi normālu apģērbu šodienai es biju apmierināta ar izvēli, lai gan nezinu kur Jungkooks mani vedīs, un varbūt kleita nav tas pats labākais variants, tāpēc es izvēlējos piemērotu apģērba klomteku, kurš derētu visādiem gadījumiem, vismaz man tā šķiet.

Apģērbusies, es uzliku vieglu make up un sataisīju matus copē, lai vakara gaitā viņi man netraucē.

Kad biju gatava paskatījos pulkstenī un bija 14.05, tas nozīmē, ka viņš kavē, bet tas ir saprotami, ja viņš iespējams ir darbā aizķēries.

Pagaidījusi vēl mazliet, es izdzirdēju durvju zvanu, un es momentā devos tās atvērt.

Atvērusi tur stāvēja Jungkooks, un viņš izskatījās ļoti skaisti. No sākuma viņš nepamanīja, ka es esmu atvērusi durvis, bet kad viņš mani ieraudzīja, viņš noskaitīja mani no galvas līdz kājām un otrādi.
- Wow! Tu izskaties, ļo... ti skai...sti. - Viņš teica un es klusi iesmējos par viņu, jo viņš atkal uztraucās.
- Tu jau arī. - Es atbildēju.

Klusumā mēs nostāvējām vairākas minūtes, līdz es to izjaucu.
- Varbūt ejam? - Es viņam jautāju, jo man jau sāka palikt neērti stāvot klusumā.
- Uh... Jā, piedod, vienkārši ne katru dienu es satiekos ar tik brīnišķīgu dāmu. - To dzirdot es nosarku, jo man neviens ko tādu nav teicis.

Izgājuši no mājas es pagriezos, lai aizslēgtu durvis. Kad es atkal pagriezos, es redzēju, ka Jungkooks stāv pie reāli smukas mašīnas.