My secret bias [Jeon Jungkook]

#4 Mīlestība?

Klasē es iesoļoju ļoti laimīga, un soļoju uz savu vietu, kas bija blakus Paulai.
- Kas tev noticis? - viņa jautāja.
- Nesaprotu par ko tu runā. - Es izlikos, ka neko nezinu.
- Ja domāji, ka es neko nepamanīšu, tad tu maldies, jo kopš tu ienācu klasē, tu smaidi līdz ausīm. - viņa skaidroja, un es jau sapratu, ka viņa neliksies mierā, kamēr es viņai neko nepateikšu, tāpēc es pieliecos viņai pie auss.
- Jungkooks... Mani no... skūpstīja. - Es ar nelielām pauzītēm viņai ausī iečukstēju.
- TU NOPIETNI? ES NESPĒJU... - Es viņu teikuma vidū apstādināt.
- Vari lūdzu klusāk? Es negribu, lai to visa pasaule uzzina - Es mierīgā tonī teicu,un ar to noskanēja zvans un klasē ieradās skolotāja.

Pēc stundām, es atvadījos no Paulas, un kad grasījos jau doties mājās, es ieraudzīju pazīstamu mašīnu, un manā sejā uzreiz parādījās neviltots smaids kā arī manas kājas, veda mani mašīnas virzienā.

- Sveika! - Jungkooks teica, kad es iekāpu mašīnā, un pirms es paspēju atbildēt, es sajutu viņa lūpas, uz savējām,un es protams atbildēju skūpstam.

Pēc mirkļa es pirmā atrāvos, un ieskatījos viņam dziļi acīs.
- Mums būtu jābrauc. - Es teicu.
- Protams, bet vispirms, es tev kaut ko parādīšu, un mājās būsi laicīgi es apsolu. - Viņš teica, un ar to mēs uzsākām braukšanas gaidu.

Pēc vairāku stundu brauciena, mēs beidzot bijām klāt. Izkāpjot ārā no mašīnas, es sajutu divas siltas rokas apskaujam mani.
- Tu jauki smaržo, Letīcij. - Viņš teica nedaudz pakutinot manu kaklu, ar savu degunu.
- Kur mēs esam? - Es jautāju prātīgi izraujoties.
- Kaut kas noticis? - Viņš sašutis jautāja.
- Viss kārtībā, vienkārši... Ai aizmirsti. - Es klusi atbildēju.
- Kā teiksi, bet tagad nāc. - ar to viņš saņēma manu roku un kaut kur veda.

Nonākuši pareizajā vietā, es apjuku, bet tanī pašā laikā, es biju ļoti pārsteigta labā nozīmē, jo viņš bija mani atvedis pie kaut kāda koka.

- Kādēļ tu mani atvedi šeit? - Es sašutumā jautāju.
- Jo šī ir mana mīļākā vietā visā Dienvidkorejā, un es vēlējos, lai tu to arī zini. - Viņš teica.
- Bet kāpēc, jo mēs neesam neka. - Es teicu.
- Shhh. Tā nesaki, tu man esi viss, visa pasaule, kopš es tevi satiku, mana pasaule griežas tikai ap tevi. - Viņš teica un liecās pie mānām lūpām. - Es mīlu tevi Letīcij. - un ar to es sajutu viņa mīkstās lūpas uz savējām.

No šoka es neatbildēju skūpstam. Jungkooks to pamanījis uzreiz atrāvās un ieskatījās dziļi manās acīs.
- Letīcij, viss kārtībā? Es kaut ko netā izdarīju? - Viņš satraucies jautāja.
- Viss kārtībā, vienkārši tie vārdi kurus tu man teici... Es nezinu... Es esmu šokā. - Es tecu.
- Tu domā to, ka es tev teicu, ka mīlu tevi? - Viņš jautāja un es pakratīju galvu, pēc tam dzirdēju klusus smieklus. - Tā ir Letīcij, tu mani mainīji uz labo pusi, labā nozīmē un es vēlos, lai tu zini, la es esmu gatavs uz visu, lai iekarotu tavu sirdi tici man, bet tagad mums ir laiks doties. - ar to viņš mani noskūpstīja un es atbildēju skūpstam.

Mājupceļu pavadījām pilnā klusumā, jo man prātā bija tikai viens jautājums : vai es mīlu Jungkooku.

Piebraukuši pie manām májām, es jau grasījos kāpt ārā, bet Jungkooka balss mani apturēja.
- Letīcij viss kārtībā? Tu jau atkal nerunā. - Viņš teica.
- Umm... Viss labi, varbūt tu gribi ienākt iekšā un padzert tēju vai arī kafiju... - Es teicu, un es zvēru mana balss reāli drebēja.
- Protams, kāpēc gan ne. - Viņš izklausījās pēc maza bailīga bērna, es par to nedaudz iesmējos.

Iegājuši iekšā, es pa taisno devos uz virtuvi, lai pagatavotu Jungkookam un sev kafiju, bet Jungkooks devās izskatīt māju.

Kad biju pabeigusi es jau grasījos nest kafiju Jungkookam, bet es sajutu divas siltas rokas apskaujam mani.
- Tev ir smuka māja. - Viņš klausi noteica.
- Tu vari beigt tā darīt, un laid  mani vaļā! - es beigās viņam uzkliedzu, jo man bija viss garīgais sačakarēts.
- Kas notika Letīcij? Es kaut ko netā daru? Ja tā ir saki man. - Viņš teica, kad pagrieza mani pret sevīm.
- Klau Jungkook, tu esi ļoti skaists un ļoti simpātisks puisis, bet es vēl nezinu, vai varu teikt to pašu, ko tu man teici pie tā koka... Es... Es vēl īstām attiecībām neesmu gatavu. - Es viņam skaidroju un pēc tam nolaidu acu skatietnu, bet tad es sajutu, ka kāds paceļ mani zodu un mūsu acu skatieni sastapās.
- Kalu, es saprotu tevi, ja tu neesi gatava, es ļaušu tev sevi iepazīt, bet tas ir, ja tu vēlies es tev neko neuzspiežu. - Viņš teicu. - Nu ko saki Letīcij? - Viņš savā mīlīgajā balsī jautāja.
- Nu... Var jau mēģināt... - Es ļoti klusu teicu.
- Tātad? Tas ir jā? - Viņš cerīgi jautāja un es pamāju, bet ar to pietika, lai viņš ātri mani pacēla, un mēs apgriezāmies vairākas reizes, līdz viņš beidzot mani nolika, un cieši apskāva.
- Tu mani padari par ar vien laimīgāku un laimīgāku cilvēku, tici man, bet tagad es gribu kafiju, ejam uz istabu lūdzu. - Es par viņa bērnišķīgumu iesmējos, un iedevu viņam tādi ar kafiju un pati paņēmu savējo, un ar to mēs devāmies uz manu istabu.

Vakaru mēs pavadījām runājot, bet pārsvarā Jungkooks stāstīja par sevi, bet par savu dziedātāja karjeru viņš protams man nepateica, bet tā ir labāk gan viņam, gan man.