ℐᗅ ℰՏ ℙᗅℒⅈKšႮ...

5. daļa(3/3)

Elisone skrēja prom, ko kājas nes. Tas gan nebija diez cik ātri... Viņa mazliet griļļojās. Galvā bija karuselis un vēders nepatīkami apmeta kūleni. Nekad. Nekad,nekad, nekad vairs nedzeršu! Viņa sev piekodināja. Viņai nebija ne jausmas kur iet. Bija tumšs un auksts un asaras ritēja viena pēc otras. Elisone pat nevarēja doties uz savu dzīvokli, jo dzīvoja tur kopā ar Izabellu, nemaz nerunājot par to, ka dzīvoklis bija aizslēgts, un atslēgas bija pie Izabellas. Pēkšņi Elisoni pārņēma pamatīgs nelabuma vilnis, un viņa jau noliecās aiz krūma gatava atteikties no šodien appēstā. Bet nekas ārā nenāca, tāpēc viņa atkal iztaisnojās un ļodzīgiem soļiem turpināja ceļu tumsā. Pēkšņi viņu apžilbināja spilgta gaisma. Tie bija mašīnas starmeši. Iespaidīgā un spīdīgā mašīna bija apstājusies tieši pie viņas. Elisones sirds sāka dauzīties. Viņa bija dzirdējusi miljoniem stāstu par to kā pa nakti tiek nolaupītas meitenes un pārdotas tirdzniecībai. Un dzērumā bailes tikt nolaupītai bija palielinājušās. Elisone jau grasījās skriet, kad mašīnas durvis pavērās un pa tām izkāpa neviens cits kā Emets. Elisonei šķita, ka viņai rādās halucinācijas. Ko gan viņš šeit darītu? Nu jau puisis bija pietuvojies meitenei un viņa, pilnīgā pārliecībā, ka viņš ir halucināciju radīts tēls, viņam pieskārās. Bet viņas roka neizgāja viņam cauri, kā Elisone bija iedomājusies, tā atdūrās pret zīdaino džempera audumu. Meitene pakāpās dažus soļus atpakaļ. Viņa jūtas ļoti muļķīgi. Viss šķita tik neīsts.
      Emets Elisoni bija ieraudzījis braucot uz mājām. Viņš gan no sākuma nebija pārliecināts, ka tā ir viņa, jo nespēja iedomāties, ka Elisone kādreiz ir pat pieskārusies alkaholam, kur nu vēl piedzērusies, bet pietuvojoties tuvāk viņš kļuva par to pilnīgi drošs. Iespējams viņš bija kretīns. Iespejams viņš bija nelietis. Iespējams viņš bija ļaunākais cilvēks uz zemes. Bet viņš nespēja pabraukt viņai garām. Meitene izskatījās, maigi sakot, nožēlojami. Mati bija juku jukām, acis apsārtušas un no acīm uz leju sniedzās gara pelēcīga līnija, ko bija atstājis kāds no kosmētikas līdzekļiem, Emets nebija pārliecināts tieši kas, jo nekāds kosmētikas eksperts viņš nebija. Pati viņa bija sakņupusi un līgojās. Tagat Elisone skatījās viņā ar izbrīnas pilnu skatienu. Tā itkā viņš būtu spoks.
-Kāp mašīnā. - Viņš skarbi noteica.
-Ko? Nē. Par ko gan tu sevi uzskati? Kāpēc lai es kāptu tavā sasodītajā mašīnā?! - Elisone ietiepīgā,spītīgā balsī kliedza pretī kā mazs bērns.
-Kāp mašīnā. Nemuļķojies. - Emets vēlreiz atkārtoja ignorēdams Elisones teikto.
-Nē! Tu esi idiots. Jūs visi tādi esat! Visi! - Elisone asarām acīs kliedza.
-Kas tad notika? Puisis tev traucēja mācīties? Ak tu nabadzīte. Tu pat nezini ko nozīmē " īsta problēma". Noteikti dzīvo zelta būrītī ar savu perfekto ğimenīti. - Emets viņu izmēdīja. Viņš pat nezināja kāpēc tā dara. Tas laikam bija... Automātiski?
-Tu esi idiots. Ak tad es nezinu ko? Vai nezinu? Zini ko es tev teikšu? Mana dzīve ir mēsls. Mēsls. Totālākais mēsls! Mani pameta miesīga māte, kad man bija tikai 4 gadi. Tikai 4 gadi! Es nebiju svarīga pat savai mātei! Un tēvs? Viņš bija dzērājs. Pretīgs dzērājs, kurš pēdējo naudu nodzēra! Un tagat vēl atklājas, ka arī mana labākā draudzne ir rupji sākot mau*a, dēļ kuras mans puisis mani pameta! Manā dzīvē vairs nav palicis nekā. Tāpēc zini ko? Man vairs neko nevajag! Lasies prom! - Elisone kliedza. Vismaz no sākuma. Bet tiekot līdz teksta beigām viņa runāja klusi un šņuksteja.
     Emets jutās neticami slikti. Parasti viņam viss bija vienaldzīgs bet ne šoreiz. Šoreiz viņš vēlējās Elisonei palīdzēt. Mierināt. Viņš pats nesaprata, kas notiek viņa galvā. Viņš nesaprasta emocijas, kas viņu pārņēma.
-Elisone... Es zinu, ka dažreiz ir grūti. Bet neviena dzīve nav perfekta. Un tagat lūdzu kāp mašīnā. - Viņš samērā maigā tonī viņai lūdza. Emets nespēja viņu atstāt šeit vienu.
-Nē. - Elisone nolieca galvu.
-Jā. - Emets skarbi paskatījās meitenei acīs. Viņam bija viņa jāpārliecina.
-Kāpēc tevi interesē kas ar mani notiek? - Elisone vairāk to izkliedza nevis jautāja, bet laigan viņa šo jautājumu izkliedza, patiesībā viņa bija patiešām ieinteresēta.
-Negribu lai pa ielu vazājas piezērušās mazgadīgās. - Viņš ātrūca. Viņš negribēja atzīt to, ka pats nesaprot, kāpēc viņam tas interesē. Šis bija tikai mulkigs aizbildinājums.
-Pff... Kāpēc lai tevi tas interesētu? - Elisone viņu gandrīz vai izsmēja.
-Kāp mašīnā. -
-Un ja nē? Atbildi uz manu jautājumu. - Elisone spītīgi turējās pretī. Patiesībā viņai bija auksti un viņa gribēja pēc iespējas ātrāk tikt siltumā bet ne jau nu Emeta mašīnā. Viņa jūtas neērti puiša priekšā. Viņa nevienam nebija teikusi par savu ģimeni. Nevienam. Un tagat viņai tas nejauši bija izsprucis.
-Vai nu tu tūdaļ pat labprātīgi kāpsi iekšā vai arī es tevi aiznesīšu ar varu . - Emets piedraudēja ļoti nosvērtā tonī. Viņa balss tonis bija mierīgs. Pārāk mierīgs. Tas Elisoni mazliet biedēja. Viņa negrasījās pārbaudīt vai viņš to domā nopietni tāpēc ātri iekāpa mašīnā.
Arī Emets iekāpa mašīnā un sāka braukt. Elisone nevarēja noturēties un viņam dzēlīgi uzšņāca.
-Starpcitu man jau ir 18,tā ka mazgadīgais varbūt esi tu. -viņa bērnišķīgi viņam parādīja mēli. Emets centās koncentrēties bet nevarēja atturēties no smaida. Šī meitene bija smieklīga, kad bija piedzērusies. Un pat mazliet mīlīga. Braucot viņš pēkšņi apjauta, ka pat nezin kur viņa dzīvo.
-Emm... Kur man tevi... - Emets pagriezās uz meitenes pusi un saprata, ka viņa jau ir iemigusi. Sejā vairs nevarēja sazimēt nevienu emociju. Tā bija mierīga. Viņš nopūtās un pagrieza mašīnu uz sava rajona pusi. Labi, ka viņiem mājas bija daudz brīvas istabas. Šodien laikam meitenei būs jāpaliek šeit. Emets nesteidzīgi brauca garām mežmalai. Viņš dzīvoja diezgan nomaļā vietā, ko ieskāva daži koki un tālumā bija sazīmējas pārējās kaimiņmājas. Viņa vecāki šo zemi un māju bija nopirkši kad Emetam bija 4 gadi. Tad arī sākās tēva biznesa uzplaukums. Pirmstam viņi bija dzīvojuši nabadzība, bet tos laikus Emets jau sen vairs neatcerējās. Patiesībā nedaudz smieklīgi kā gan tik salīdzinoši īsā laikā cilvēks var kļūt tik ietekmīgs un bagāts. Jo kurš gan nepazina viņa tēvu? Un māti? Viņa bija Keiltinhortas ietekmīgākā sieviete. Un tad sekoja Emeta vecākais brālis Olivers. Arī viņš bija pārņēmis ģimenes biznesu. Bet Emets? Emets ar vecākiem nebija runājis jau pusgadu, kopš pateica tēvam, ka negrasās pārņemt ģimenes uzņēmumu. Viņa plānos nebija visu dzīvi pavadīt iesprostotam birojā. Viņš vēlējās... Viņš vēlējās... Viņš pats nebija drošs ko vēlas.
    Ar strauju bremzēšanu viņš iebrauca mājas garāžā. Elisone mazliet sagrozijās bet turpināja gulēt tālāk. Emets atvēra durvis un izkāpa. Apgājis apkārt mašīnai viņš atvēra Elisones pasažierdurvis un maigi pacēlis meiteni uz rokām viņu veda uz māju. Ar grūtībām atvēris durvis, viņš ienesa viņu maja.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Ļoti atvainojos, ka kārtējo reizi sen neesmu likusi daļas. 💔
Iespējams dažās daļās teksts ir mazliet neloģisks. Ļoti atvainojos arī par to 😅😅😅.
Liels paldies visiem, kas vēl lasa šo stāstu❤.