Redzot tavu smaidu

1.nodaļa

Mazie saulstari caur žalūzijām ienāca istabā un draiski rotaļājās uz manas sejas. Manas acis atvērās taču tūdaļ pat sāka pretoties ne tikai spožās gaismas dēļ, bet arī miega trūkuma dēļ. Kā gaidīts, noskanēja modinātājs un tūlīt pat arī ziņa no Teo. Tā uzreiz mani mudināja piecelties sēdus un izslēgt modinātāju.
"Labrīt, dusošā skaistule :)♡"
Līksmi pasmaidīju un noliku telefonu malā.
Šoreiz, bez nekādas pretošanās, es jau biju gatava vien pāris minūtēs. Paķēru somu un telefonu, un noskrēju lejā pa kāpnēm. Tur jau gardi brokastoja Liams un Terijs. Sūzana ar Merilinu malkoja kafiju.
- Labrīt, dārgumiņ! - ieraugot mani durvju ailē, teica Merilina.
- Labrīt! - es aši atņēmu.
- Tava tēja ir gatava, stāv uz letes, - Sūzana maigi teica un pasmaidīja.
Es pasmaidīju pretī un, saņemot tējas krūzi rokās, devos brokastot pie galda kopā ar parējiem.
- Vai varēsi šodien pieskatīt Liamu un Teriju? Man šodien ir garā maiņa. - Sūzana vaicāja.
- Vai Zāra drīkstēs pasaukt Sammeru? - Liams strauji piecēlas pie galda un steidzami vaicāja.
- Protams, Liam, - Merilina pasmaidīja un maigi noglāstīja puisēna galvu.
- Man nav iebildumu, it īpaši, ja viesosies Sammera. - es iesmējos.
Sūzana atviegloti nopūtās un turpināja brokastot.
- Labi, mani dārgumiņi, man ir jādodas, tiksimies pēc nedēļas! - Merilina piecēlās kājās un teica, silti smaidot.
Viņa ātri noskūpstīja katru uz vaiga uz atvadām, vēl pēdējo reizi atvadījās un, saņemot rokās nelielo čemodānu, iztraucās no mājas. Arī es ilgi neuzkavējos, izdzerot tēju, es atvadījos no visiem un izskrēju laukā. Tur jau mani gaidīja Teo. Viņš noskūpstīja manu galvvidu un, aplicis savu roku man ap vidukli, turpināja savu ceļu uz skolu.
- Vai šodien pēc skolas esi brīva? - viņš vaicāja.
- Šodien jāpieskata mazie. - es atbildēju un nogūlos uz viņa pleca.
- Es tev varu palīdzēt viņus pieskatīt, - Teo aši atcirta un pievilka mani sev tuvāk.
- Nav nepieciešams, man palīdzēs Sammera. - es teicu un uzsmaidīju viņam.
- Bet, ja Sammera netiek, es būšu priecīgs palīdzēt, - viņš neatkāpās.
Es iesmējos un noskūpstīju viņu uz vaiga.
Jau pēc pāris minūtēm tika sasniegts skolas slieksnis un Teo, atvadoties, vēl pēdējo reizi mani noskūpstīja. Skūpstam beidzoties es uzsmaidīju viņam un aši devos meklēt Sammeru pie skapīšiem.
Tur jau arī viņa stāvēja. Ieraugot mani, viņa ielika savu telefonu kabatā un, uzsmaidot man, lēnām devās man pretī.
- Kā es priecājos tevi atkal satikt, - viņa, mani apskaujot, teica.
Es tikai pasmaidīju vēl platāk un piespiedu viņu sev ciešāk klāt.
- Šodien man uzreiz pēc stundām jāpieskata Terijs un Liams. Viņi lūdzās pēc tavas klātbūtnes. - es stāstīju, kārtojot savu skapīti.
- Tu taču zini, ka es nekad neatteikšos pavadīt laiku ar tiem jaukumiņiem, - viņa teica un līksmi pasmaidīja.
Uzreiz pēc šī sekoja ziņa no Teo.
"Nu, vai jau aprunājies ar Sammeru? :)"
Pasmaidīju un ātri saklikšķināju atbildi.
"Jā, un viņa būs. Tava palīdzība šoreiz nebūs nepieciešama. :p♡"
Ieliku telefonu kabatā un ar acīm šaudījos pa gaiteni. Sammera jau atkal aizgāja, nepamanot, ka esmu atpalikusi.
- Sasodīts, Sammera! - es, smiedamās, klusi nočukstēju un raitā solī, cauri gaitenim, devos viņu meklēt.
* * *
- Viņus drīz atvedīs, - es teicu Sammerai un pasmaidīju.
- Nevaru sagaidīt, kad jau atkal ieraudzīšu tos mīļos čabulīšus! - Sammera līksmoja, ieķērusies sava lielā, baltā džempera apkaklē.
Saules stari nejauši iespīdējās logā un draiskojās ar koku lapu ēnām uz viņas sejas. Viņas gaišie mati vizuļoja, kā zeltaini rudzu lauki vējainā dienā. Viņa bija perfekta, kā jau vienmēr.
Sammerai iezvanījās telefons, tas bija viņas puisis Greisons. Viņa beidza līksomt un, pamanot numura identitāti, silti pasmaidīja un atbildēja uz zvanu.
- Sveiks, čabulīt, - viņa teica un aizlika draiskulīgo matu šķipsnu aiz auss.
Viņa turpināja runāt ar Greisonu un malkoja melno tēju ar pienu.
Mazie bija klāt. Sūzana ieveda tos mājās un atvadījās. Sammera, viņus ieraugot, pameta savu telefonu man un skrēja pie Terija un Liama. Es iesmējos un pieliku klausuli pie auss.
- Vai tavi brāļi jau mājās? - Greisons vaicāja.
- Jā, tikko atveda. Sammera jau aiztraucās pie viņiem. - es viegli iesmējos.
- Jā, viņai patīk bērni, tāpēc jau arī es vēlos nākotnē ar viņu veidot ģimeni. - Greisons teica un es jutu, ka viņš pasmaida pie sevis.
- Līdz nākotnei vēl tālu, bet es esmu pilnībā parliecināta, ka tavas vēlmes piepildīsies. Jūs esat nešķirami. - es atbildēju.
- Paldies par jaukajiem vārdiem. Labi, pasaki, lai viņa atzvana vai uzraksta kad būs brīvāks brītiņš. Uzredzi, Zāra. - Greisons teica un nometa klausuli.
Es noliku telefonu uz letes un devos pie pārējiem.
- Nu, kā jums sokas? - es, ienākot lielajā istabā, taujāju.
- Viss ir kārtībā, mēs spēlējam domino, nevēlies piebiedroties? - Sammera vaicāja, apskaujot klēpī sēdošo Liamu.
- Kāpec gan ne? Kurā komandā es tieku piešķirta? - es vaicāju, triumfīgi saberžot plaukstas.
- Manā! - Terijs, paceļot roku, iesaucās.
Es pasmaidīju un apsēdos pie viņa, otrpus galdam.
- Mēs jūs uzvarēsim! - Liams zobojās.
- To mēs vēl paskatīsimies! - es teicu un sāku viņu kutināt.
Viņa līksmie smiekli piepildīja istabu pilnu ar jaukām un labām emocijām.
- Beidz, lūdzu! Man tūlīt no smiekliem parplīsīs pušu vēders! - Liams smejoties izprauca.
Es beidzu un paņēmu mazo puišeli savās rokās.
- Klau, nezodz manu komandas biedru! - Sammera sarkastiski noteica.
- Sammera, nozodz mani no Zāras! - Terijs no mugurpuses sauca.
- Nē, komandas biedr, es tevi neļaušu nozagt! - es draiskulīgi attraucu un ar ar vienu roku pievilku Teriju sev klāt.
Sammera tomēr saķēra Teriju un beigu beigās nekāda domino spēle neiznāca, jo mēs skraidijām pa māju, ķerot viens otru.
* * *
- Nevēlies palikt šonakt pie mums? - apsedzot guļošo Teriju, es čukstus jautāju.
- Šoreiz nevaru, piedod. - viņa attrauca, glāstot Liama matus.
- Tas nekas. Ak, es tikko atcerējos, Greisons teica, lai atzvani kad vari. - es čukstēju.
- Tagad jau būs par vēlu, - Sammera iesmējās.
Es pasmaidīju un arī nedaudz paķiķināju līdzi.
Es pavadīju Sammeru līdz ārdurvīm un apskāvu viņu pirms viņa aizgāja.
- Paldies par šodienu, bija patiesi jautri. Domaju, ka mazie vēl ilgi neaizmirsīs šo dienu. - es, apskaujot viņu, teicu
- Nav par ko, es dievinu pavadīt laiku ar viņiem. Labi, atā, Zāra, līdz rītdienai! - Sammera nosauca aiz sevis un pamāja man ar roku.
- Atā! - es atsaucu pretim.
Es, atstutējusies pret ārdurvīm vēl īsu brīdi lūkojos kā viņa saplūst kopā ar tumsu un tad iegāju atpakaļ mājās.