ℐᗅ ℰՏ ℙᗅℒⅈKšႮ...

6.daļa

Elisone lēni atvēra acis. Viņa vairākas reizes samirkšķināja acis līdz skatiens noskaidrojās. Bija sajūta, ka kāds galvā ielicis spridzekli. Pat mazliet to pagrozot, sāpes bija briesmīgas. Viņa neatcerējās neko no vakar notikušā. Viņa atkal aizvēra acis un jau gatavojās gulēt tālāk, kad pēkšņi apjauta, ka nav savā dzīvoklī un savā gultā. Elisonei nebija ne jausmas, kur viņa atrodas. Elisone panikas pārņemta ātri piecēlās, bet sāpes galvā viņu caurstrāvoja kā zibens šaura. Viņa atkal atgūtās gultā. Viņai bija jāmēģina atcerēties. Elisone aizžmiedza acis un pielika labo roku pie deniņiem. Atmiņā uzplaiksnīja aina, kur viņa iegrūž Izabellu baseinā.
Elisone jutās vēl vairāk apmulsusi. Kāpēc lai viņa būtu iegrūdusi Izabellu baseinā? Viņa piecēlās un lēniem soļiem tuvojās durvīm. Kājas ļodzījās, vēders apmeta kūleni un šķita, ka galva tūlīt eksplodēs. Bet viņa apzinājās, ka šīs sāpes pašlaik ir viņas mazākā problēma. Meitenei nebija ne jausmas par to, kur viņa atrodas un kā šeit nokļuvusi. Elisonei prātā bija miljoniem domu. Katra briesmīgāka par iepriekšējo. Viņai bija bail domāt par visu iespējamo, kas vakar varēja notikt. Elisone pieskārās aukstajam durvju klinķim un lieca to uz leju. Klusām pavērusi durvis, viņa izslīdēja pa mazo durvju šķirbu. Paskatījusies pa labi un pa kreisi meitene lēniem soļiem tuvojās kāpnēm.
Emets gatavoja brokastis. Viņš šodien bija piecēlies neierasti agri. Lai cik liels egoists viņš citiem šķita, tas nebūt nenozīmēja, ka viņā nav nekā laba. Viņam ļoti patika gatavot. Viņš gan to nevienam neatklāja, bet bērnībā viņš gribēja būt par šefpavāru. Viņš nesteidzīgi solī uz šķīvja uzlika kraukšķīgo grauzdiņu un uzklāja tam džemu. Ieslēdzis veclaicīgo radio, viņš apsēdās pie galda. Emeta mamma jau sen veco radio bija gribējusi izmest, bet Emetam tas vienmēr bija paticis. Viņš piegāja pie grāmatu plaukta un izvilka "Whole life" grāmatu. Lēni atšķīris grāmatu, viņš iemalkoja tēju. Pēkšņi viņš dzirdēja klusus soļus. Emets ātri iesvieda grāmatu plauktā un gāja prom no virtuves. Tēvs vienmēr viņam bija teicis, ka ēst gatavošana un grāmatu lasīšana ir sieviešu nodarbošanās, tapēc Emeta uzskatos, viņam bija jāslēpj šie paradumi, jo tie bija pārāk "sievišķīgi".
      Elisone kāpa lejā pa kāpnēm un cerēja, ka tie cilvēki, kuri šeit dzīvo, nav mājās. Viņa centās izturēties pēc iespējas klusāk, bet dažviet soļi tāpat bija pārāk skaļi. Kad viņa bija jau gandrīz pie durvīm, tomēr nespēdama atturēties, viņa piegāja tuvāk istabai, no kuras nāca skaņa. Durvis bija nedaudz pavērtas, tāpēc Elisone palūrēja pa durvju šķirbu. Pēkšņi durvis strauji atvērās un Elisone gandrīz uzgāzās Emetam.
-Tu mani izspiego? - Emets nīgri jautāja.
Elisone nespēja atbildēt. Viņa bija Emeta mājā! Bet kā? Un ko gan viņa ar viņu ....? Meitene pavērtu muti blenza uz Emetu.
- Es tev atkal pēc spoka izskatos vai?! - viņš diezgan asi uzsauca.
Elisone attapās. Vārds "atkal" bija eksplodējis viņas galvā un atmiņas ar joni atgriezās.
- Nē.... Tu-u-u... N-Neizskaties p-pēc spoka... - Elisone mazliet stostijās. Viņa bija pārāk šokēta par visu.
- Nu tad nāc iekšā.- Emets noburkšķēja un aicināja Elisoni pie galda. Viņa domas un garstāvoklis mainījas katru sekundi. Emets piedāvāja Elisonei grauzdiņu. Meitene to nervozi paņēma. Varēja redzēt to, cik neērti viņa jūtas. Emets pabīdīja Elisonei tuvāk lielo džema burku. Meitene uzzieda uz grauzdiņa plānu kārtu. Viņa nervozi paskatījās uz Emeta. Viņš lūkojās pretī, un meitene ātri novērsa skatienu. Vakardiena bija tik briesmīga. Elisonei bija kauns Emeta priekā. Viņa bija atklājusi puisim savu pagātni un nu jutās garīgi atkailināta viņa priekšā. Meitene apēda graudiņu un piecēlās. Viņa gāja uz durvju pusi.
- Paldies, ka atļāvi man palikt pie sevis. - viņa klusi noteica.
-Man jau nu bija baigā izvēle... - Emets nomurmināja.
Elisone mazliet nosarka un izgāja pa durvīm. Emets bija tik neparedzams... Elisonei jau šķita, ka iespējams viņš nav tāds, kā likās. Vai iespējams, ka pēc šī atgadījuma viņas domas par puisi bija mainijušās? Elisone par to nebija līdz galam pārliecināta, bet viņa zināja, ka kaut kas ir citādāk nekā bija. Un iespējams nekas vairs nebūs kā bijis. Ejot pa ceļu, viņa apjauta, ka viņai nav kur iet. Elisone nevēlējās iet uz savu/Izabellas dzīvokli. Bet viņa zināja, ka kaut kad tas būs jādara. Kaut vai tikai tādēļ, ka tur ir visas viņas mantas. Elisone iegāja tuvākajā viesnīcā un noīrēja numuriņu uz nedēļu. Viņa paņēma atslēgu un gāja uz liftu. Viņas numuriņs bija A64. Piegājusi pie durvīm ar apzeltīto piespraudīti uz kuras bija iegravēts A64, viņa atslēdza durvis. Iegājusi iekšā, viņa durvis ātri aizslēdza.

***

Elisones telefons vibrēja. Meitene nesteidzoties gāja tam pakaļ. Zvanītāja bija Izabella. Elisone nospieda sarkano klausules ikonu. Viņa telefonu nolika atpakaļ uz galda un piegāja pie loga. Elisone jau grasījās iet atpakaļ uz gultu, kad dzirdēja kādu zvanām pie durvīm. Viņa nodomāja, ka tā ir apkopēja vai kas tamlīdzīgs, tāpēc nesteidzīgi solī devās atvērt durvis. Bet tur Elisoni gaidīja Izabella. Elisone jau grasījās aizcirst durvis, bet Izabella tās neļāva aizcirst. Viņa ar rokām atbalstījās pret durvīm un stūma tās. Elisonei nebija pārāk daudz spēka, tādēļ viņa drīz vien atmeta cerību durvis aizbīdīt. Izabella iegāja iekšā numuriņā. Elisone piegāja pie galda. Viņa nevēlējās dzirdēt neko, kas Izabellai bija sakāms. Elisone viņu ienīda. Viņa negribēja par Izabellu pat dzirdēt. Elisone iebāza mutē piparmētru ledeni. Tās viņu savā veidā nomierināja. Izabella apsēdās viņai blakus.
-Elisone, es tiešām to ļoti nožēloju. Es nesapratu ko daru. Es biju idiote. Tu vari man nolamāt kā vien vēlies, tikai lūdzu piedod man un atgriezies mājās. - Izabella lūdza.
- Kāpēc tu man to nodarīji?!Tu zināji, ka man viņš bija svarīgs! -Elisone bija saniknota.
- Es zinu.... Es zinu Elisone. Pēc tam, kad jūs izšķīrāties, mani mocīja vainas apziņa. Es vairs nespēju ar viņu tikties. Es nespēju tev neko pateikt, jo baidījos, ka mūsu draudzība izjuks. Lūdzu centies mani saprast. - Izabella bija izmisusi.
-Bet kāpēc Izabella?! Kāpēc tu man to nodarīji?! - Elisone jautāja
- Es... Es nezinu..... Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, es viņā iemīlējos. Es gribēju dabūt viņu sev. Bet es arī negribēju zaudēt tevi... Es esmu lielākā muļķe pasaulē. Es to zinu.... Piedod... -
- Tu sagrāvi manu dzīvi! Tu mani sagrāvi!  Tu domā, ka es tev kādreiz to piedošu?! -Elisone kliedza.
Izabella sarāvās un viņai pār vaigu nobira dažas asaras. Elisonei palika viņas žēl, bet viņa šīs domas aizpurināja un centās koncentrēties uz naidu, ko juta.
- Un pieņemot, ka es tev piedošu. Ko tu darīsi? Kad man būs draugs, atkal centīsies viņu pievākt sev?! - Elisones balss bija naidpilna.
-Protams, ka nē! Es tā vairs nekad mūžā nedarītu!  Nekad! -Izabella raudāja.
-Un kā gan es varēšu būt par to droša? -Elisone jutās izsmelta. Viņa jutās skumja un nogurusi. Viņa tikai vēlējās, lai šis viss beidzas. Bet viņa nespēja piedot. Un šaubījās vai kādreiz spēs. Elisone jutās tik divējādi. No vienas puses viņa vēlējās piedot. Vēlējās, lai viss būtu kā agrāk. Vēlējās apskaut Izabellu. Bet no otras viņa vēlējās, lai Izabella neeksistētu. Lai meitene pazustu no viņas dzīves. Elisone nespēja izlemt. Viņai priekšā bija viena no grūtākajām izvēlēm dzīvē.....
-------------------------------------
Atvainojos, ka daļa ir tik īsa... Man tiešām žēl... 💔💔Es varu Jums apsolīt, ka centīšos publicēt biežāk, bet nesolu, ka man tas izdosies.... 😢😢
Paldies visiem, kas joprojām lasa šo stāstu ❤❤