Es jau sen nebiju bijusi savā dzimtajā pilsētā. Vecāki izšķīrās, kad man nesen bija palikuši 9 gadi. Kopš tā brīža dzīvoju Rīgā kopā ar māti, bet uz šejieni nebiju braukusi jau gadiem. Tā nu pirms pāris minūtēm es piebrauc pie tēva mājas.
Aiz mašīnas loga paveras lielas, baltas sniega kupenas, tēva māja ir tieši tāda, kādu to atceros. Kopš mātes bērēm ir pagājusi tikai knapi nedēļa un liekas grūti pat izkāpt no mašīnas, lai atkal kādam pavēstītu briesmīgās vēstis.
- Katalīna?- Pie mašīnas loga kāds pieklauvē, tā izraujot mani no pārdomām. Es uzsmaidu tēvam un izkāpju no mašīnas.
- Tēti!- Es iekrītu tēa apskāvienā un prieka asaras sāk birt pār maniem vaigiem.
- Ak, paskat, kā tu esi izaugusi!- Tēta acīs ir redzams lepnums un prieks. Viņš noslauka asaras no maniem vaigiem un uzspiež skūpstu uz mana vaiga.- Iesim istabā, nav ko te laukā salt!- Viņš sāka. Es pamāju un atveru savas mašīnas bagāžas nodalījumu. Tētis palīdz man ar koferiem un mēs dodamies iekšā manā bērnības mājā.
Kad tēvs man ir ierādījis manu veco istabu un es esmu nolikuši koferus mēs dodamies iepazīties ar tēva jauno sievu.
- Dārgā?- Tēvs uzsauc, kad esam ienākuši viesistabā. Nu vismaz agrāk tā bija viesistaba.
- Jā?- Sieviete pabāž galvu no virtuves. Viņas deguna gals ir ar miltiem un ap gurniem ir netīrs priekšauts, bet sieviete izskatās jauka.
- Vai atnāksi? Vēlos tevi ar kādu iepazīstināt.- Tēvs saka. Sieviete noliek uz galda mīklas bļodu un novelk netīro priekšautu. Viņa ienāk istabā un nostājas cieši blakus manam tēvam.- Dārgā, šī ir mana meita, Katalīna.- Tēvs saka. Es pasniedziet sievietei savu roku.
- Priecājos tevi beidzot satikt Katalīna, tavs tēvs tik daudz par tevi ir stāstījis. Es esmu Lorēna.- Sieviete saņemot manu roku saka.
- Abpusēji.- Saku un pievēršu skatienu tēvam ar izteiksmi - labi pastrādāts.
- Vai vēlēsies karstvīnu?- Lorēna piedāvā. Es pamāju.
- Varbūt gribi kaut ko uzēst meitiņ?- Tētis piedāvā.
- Nē, paldies. Ir jau labi, tēt. Es paēdu pirms izbraucu.- Saku.
- Nāc nu, iesim parunāties, kamēr tēvs vēl nedaudz pašķūrēs sniegu, labi?- Sieviete paņem mani aiz rokas un aizvelk uz virtuvi. Es apsēžos pie galda vietā, kur mēdzu sēdēt, kad biju vēl maza.
- Vai drīkst jautāt?- Vaicājumi. Sieviete pasmaida un pamāj.- Kā jūs iepazināties ar manu tēvu?
- Vai bērns. Pirmkārt sāksim ar to,ka tev nav mani jāuzrunā uz jūs. Vienkārši Lorēna, labi?- Es pamāju un paņemu sievietes pasniegto krūzi karstvīnu.- Ar tavu tēvu es iepazinos vasarsvētku ballē pirms apmēram pieciem gadiem. Tonakt bija pilnas debesis zvaigžņu. Mēs dejojām, iedzērām labu vīnu un pat norunājām satikšanos. Tā arī palēnām sākām satikties. Kad bijām jau gadu šādi gājuši uz "randiņiem" viņš paaicināja mani dzīvot pie sevis. Un re, tagad jau četrus laimīgus gadus esam dzīvojuši bez ķildām. Un man pat galva nav ienākusi doma Kristapu sāpināt.- Lorēna stāsta, kamēr es malkoju krūzītes saturu.
- Māt?- Atveras ārdurvis un atskan kāda vīrešķīga balss.
- Esmu virtuvē!- Lorēna uzsauc. - Tas viens no maniem dēliem, Domeniks. Arī viņš svinēs Ziemassvētkus ar mums.- Viņa pievēršas man. Pēkšņi atceros, pēdējos svētkus kopā ar mammu un noduru skatienu uz pustukšo krūzi, kurā peldas pāris krustnagliņu. Pēc mirklīša dzirdu,kā virtuvē iesoļo smagi soļi.
- Kam pieder tā mašīna sētā?- Viņš vaicā savai mātei, bet es pat nepiepūlos pacelt skatienu.
- Šī ir Katalīna. Kristapa meita.- Lorēna saka un tas liek man pacelt skatienu no nu jau atdzisušā karstvīna krūzes. Manu ādu pārklāj zosāda, kad viņa skatiens ieurbjas manās acīs. Viņa acis ir gaiši zilas un viņa melnie mati krīt pāri pierei. Vienu vārdu sakot- johaidī.
- Priecājos.- Viņš saka pasniedzot man savu roku un nedaudz samiedzot savu skatienu. Es saņemu viņa pasniegto roku un manu ķermeni caurstrāvo elektrība. Viņš paceļ manu roku pie savām lūpām.
- Abpusēji.- Saku nespējot novērsties no viņa acīm, kas nedaudz izsmejoši veras manī...
