My secret bias [Jeon Jungkook]

#7 Lūdzu

Es pēkšņi sajūtu, tādu kā smagu, kas uz guļas man virsū, bet nesapratu kāpēc, tāpēc es centos atvērt acis, un kā pa brīnumu, man tas izdevās. Manu acu priekšā pavērās baltā telpa, līdzīga slimnīcas palātai.
- Ak dievs meitiņ, tu beidzot atvēri acis. - Es sev blakus izdzirdēju savas mammas maigo, bet noraudāto balsi.
- Mammu? Kur es esmu? Kas notika? - Es sašutumā jautāju.
- Tu esi slimnīcā, jo tevi notrieca mašīna, tu nebiji pie samaņas kādu mēnesi vai arī ilgāk, un tiklīdz Paula man pazvanīja, es devos uz lidostu, lai ar nākamo reisu tiktu pie tevis. - kad mamma man to pateica, es atcerējos iepriekšējos notikumus un sāku raudāt. - Meitiņ, kas notika?
- Kur viņš ir? Kur ir Jungkooks? - Es izmisumā jautāju.
- Kas ir Jungkooks? - mamma sašutumā jautāja.
-Aizmirsti. Kur ir Paula? - Es atkal mammai jautāju.
- Paula gaida ārpusē. Man viņu pasaukt? - Es mammai pamāju ar galvu, un viņa izgāja no palātas, un pēc brīža ienāca Paula.
- Letīcij tu beidzot pamodies. Kā jūties? - viņa jautāja, bet man galva bija tukša, jo es gribēju zināt, kur ir man eņģelītis, kur ir Jungkooks.
- Paula, kur ir Jungkook? Viņš zina, kas ar mani notika? - Es viņai jautāju.
- Jungkooks šeit nav rādījies, bet bija atnācis Jimins, viņš jautāja, kā tu jūties, kā arī Jimins apsolīja, ka paziņos Jungkookam, kas ar tevi notika. - viņa skaidroja, un es saprotoši pamāju ar galvu, un man acīs atkal parādījās asaras, jo es sapratu, ka tagad Jungkookam es esmu vienlīdzīga.

Ir pagājušas divas nedēļas kopš esmu mājās, un mājās man ir jāsēž vismaz vēl divas nedēļas, jo ārsts man izrakstīja gultas režīmu, uz veselu mēnesi, vismaz man nav jākavē skola, jo šīs dienas es no savas gultas neesmu piecēlusies, un arī esmu ēdusi tikai vienu dienu, jo mana apetīte ir pilnībā zudusi līdz ar Jungkooku, kā arī viņam līdzi aizgāja mana vēlme dzīvot, un tagad mani pie dzīvības notur tikai mana mamma un tētis.

- Letīcij, nāc lejā! - es dzirdēju savas mammas balsi, bet es to ignorēju, kā parasti, jo gan jau viņa mani sauca atkal ēst.
- Letīcij? Tu dzirdi mani? - Es atkal izdzirdēju viņas balsi, bet atkal ignorēju to.

Pēc mirkļa es izdzirdēju soļus tuvojamies manām durvīm, un tad paraustot rokturi un es jutos ļoti atvieglota, jo es biju aizslēgusi ciet durvis, bet tad persona, kas stāvēja aiz durvīm ierunājās.
- Letīcij, lūdzu atver durvis, es vēlos tikai aprunāties. - izdzirdot personas balsi es uzreiz devos atvērt durvis.

Kad atvēru durvis, es uzreiz personu apkampu, jo es biju ļoti noilgojusies pēc viņa.
- Jimin! Ak kungs, es tā priecājos, ka tu atnāci - Es priecīgi viņam teicu.

Kad viņš pirmais atrāvās, viņš dziļi ieskatījās manās acīs.
- Klau lūdzu sakopies, es vēlos tevi kaut kur aizvest! - viņš man teica.
- Jimin, es neesmu... - teikuma vidū viņš mani apstādīnāja.
- Labi, izej ārā no istabas kamēr es apģērbšos! - Viņš mani paklausījis izgāja no istabas, un es par to laiku atradu ko vilkt.

Pēc mirkļa mēs bijām pie vienas kafejnīcas.
- Ko mēs te darām? - Es izbrīnīti prasīju Jiminam.
- Ieiesim iekšā, tad tu redzēsi!- Viņš man teica.

Ieejot iekšā, Jimins novilka savu jaku, un devās uz kāda galdiņa virzienā, bet sapratis, ka es vēl jo projām stāvu pie durvīm, viņš paskatījās uz manīm, un ātrā solī nāca pie manis atpakaļ.
- Klau, es zinu, ka tas tev iespējams nepatiks, bet jums abiem vajag izrunāties tāpēc nāc! - ar to viņš saņēma manu roku un vilka pie viena galdiņa, kur sēdēja...

Tikai ne viņš, nav jau tā, ka es viņu nevēlos redzēt, bet es zinu, ka viņš nevēlas redzēt mani, tāpēc, manuprāt, tā nebija laba ideja.

- Jimin, beidzot tu esi klāt, kur tu tik... - ieraudzījis mani, viņa teikums pārtrūka un viņa sejas izteiksme no priecīgas, pārvērtās uz man neizprotamu sejas izteiksmi, tādu kā dusmu un skumju apvienojums.

- Klau Jungkook, es zinu, ka tu nevēlies ar viņu runāt, bet tas tā nevar turpināties, kopš tās dienas, tu neesi ieradies uz nevienu mēģinājumu, un arī uz telefona zvaniem atbildi, tikai tad kad zvanu es vai Tae, tápēc izrunājaties. - Jimins viņam skaidroja, un pēc tam aizgriezās, lai dotos prom, atstājot mūs divatā.

Mēs kādu mirkli tā stāvējām, bet tad Jungkooks ierunājās.
- Labāk nebūtu tevi saticis! - Viņš ierunājās un grasījās doties prom, un tajā brīdī es jutu, ka man asaras sāk tecēt, un es ātri paspēju saķert viņi aiz rokas.
- Jungkook, lūdzu dod man piecas minūtes, vēl tikai piecas minūtes, un tad es palaidīšu tevi, bet lūdzu uzklausi mani vēl pēdējo reizi. - Es viņam lūdzos, un vainu viņam palika žēl, bet viņš apgriezās un devās apsēsties.
- Nu? Runā, es klausos! - viņa balsī bija aukstums, bet es ātri devos, un apsēdos lai lieki neuzniekotu, savas pēdējās minūtes ar viņu.
- Jungkook, es vēlos, lai tu zini, ka lai arī kas notiktu, es pieņemšu tavu lēmumu, vienalga kāds tas, bet es tevi mīlēšu vienmēr vienalga, vai tu būsi otrā pasaules malā vai arī blakus ielā. Arī es zinu, ka es tevi sāpināju un, ka šī ir mūsu pēdējā saruna, lai gan es to nemaz nevēlos, bet es tevi lūdzu... Piedod man! Es pati tagad nožēloju, ka es tev sameloju, un mēs tik un tā nevaram būt kopā, bet es mīlu tevi, un es zinu, ka tu vēl aizvien mīļi mani tāpēc lūdzu piedod. - ar to es beidzu un ar noraudātām acīm, paskatījos uz Jungkooku, un viņa sejas izteiksme nebija mainījusies.
- Beidzi? - es viņam šāubīgi pamāju. - Tad labi, jo man nav laiks vairs tērēt savu laiku ar tevi. - ar to viņš beidza, un piecēlās kājās uz prom iešanu.
- Jungkook, vēl viena lieta. - To dzirdot viņš pagriezās uz manu pusi. - Es zinu, ka es tevi sāpināju, bet lūdzu nekavē treniņus, ja ne manis dēļ, bet tad BTS dēļ, lūdzu! - neko man neatbildējis viņš devās prom.

Tiklīdz viņš aizgāja, es arī devos uz mājām, bet tik līdz es izgāju ārā no kafejnīcas, es sāku raudāt, jo tagad man vairs nebija atgūt viņu.

Nonākusi pie savām mājām, es pārdomāju, ka es gribu iet iekšā, jo visi man sāktu uzdot jautājumus, kurus es negribu dzirdēt, un es gāju uz klusāko parku, lai es varu pabūt viena un netraucēta.

Kad man palika auksts, es izdomāju iet uz mājām, lai mamma ar tēti lieki nesatrauktos.