Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Es tevi palaidīšu tikai ar vienu noteikumu.

Es skatījos viņa acīs, kurās varēju vērties ilgi, tās ir tik skaistas un neizdibināmas, kas man liekas vēl interesantāk, lai ilgāk skatītos viņa zaļajās acīs, bet es novērsos, kaut vai vēlējos tajās skatīties visu laiku. Viņš man nav nekas, lai uzturētu ilgāku skatienu. Man reiz ir jābeidz domāt par to, kas nekad nenotiks. Viņam ir sava dzīve un man ir sava dzīve, mums nekad nevarētu būt kopīgas nākotnes.

Pagāju viņam garām, lai ietu uz mājām, bet viņš atkal saķēra manu roku. Es nevēlos atrasties viņa tuvumā, jo viņa aromāts mani padara traku un mana aukstā attieksme noteikti mainīsies viņa klātbūtnē. Esmu jau iedomājusies kā ar viņu runāt, bet nezinu vai tas izdosies.

-Harij, ko tu gribi? Centos būt vēsa pret viņu, lai viņš saprot, ka es nevēlos atrasties viņa tuvumā.
-Gabi, mums vajag parunāt, bet divatā. Viņam uz to necerēt, jo es netaisos ar viņu palikt divatā.
-Atvaino man nav vēlēšanās ar tevi runāt. Esmu nogurusi un vēlos mājās, tāpēc atā. Atkal centos tikt no viņa prom, bet šoreiz viņš aplika savu roku ap manu vidukli, pēc tam pievelkot mani pie sava auguma.

Mana mugura bija atspiesta pret viņa krūškurvja. Uz kakla varēja just viņa elpu, kuras dēļ man pārskrēja tādas kā tirpas, bet tās bija patīkamas. Ja mēs būtu kopā, es neko noteiktu, kad  izbaudītu šo mirkli, bet mēs neesam tik tuvi, lai es to izbaudītu un ļautu viņam šo darīt. Jā, man patīk tā sajūta, kas tagad manī ir, bet es nevēlos, lai tā būtu. Es nevēlos neko just pret viņu, bet sirdij pavēlēt nevaru, tāpēc man ir jācenšas mazāk uzturēties viņa tuvumā.  Es nepieļaušu kļūdu, kuru vēlāk varēšu nožēlot.

-Harij, laid mani vaļā. Viņš mani ir apskāvis tik stipri, ka es netieku ārā no viņa apskāviena.
-Es tevi palaidīšu tikai ar vienu noteikumu. Viņš pie manas auss čukstēja. Laikam saprata, ka tas uz mani iedarbojas, bet viens no iemesliem varēja arī būt tas, lai neviens nedzirdētu mūsu sarunu.
-Ar kādu? Ceru, ka viņš nebūs izdomājis ko stulbu.
-Tev jāpiekrīt, šovakar aiziet ar mani uz randiņu. Nē nu vispār. Viņš laikam nesaprot, ka es nevēlos ar viņu runāt.
-Harij, es jau teicu, ka nevēlos ar tevi runāt. Viņš mani vēljoprojām nelaida un viņa tvēriens ir tik pat cieš kā bija.
-Ja nepiekritīsi, tad es tevi vaļā nelaidīšu un tu brauksi man visur līdzi, līdz tev tas apniks un tu piekritīsi. Super. Viņš labi visu ir izplānojis, lai man nekas cits neatliktu.
-Labi, es piekrītu. Tagad varu doties? Man nekas cits neatlika kā piekrist, jo savādāk es no viņa prom netikšu tik ātri kā gribētos. Netaisos tak viņam visu laiku vazāties līdzi, lai tikai viņš dabūtu ko vēlas, bet tas tāpat notika. Harijs laikam zina, kas jādara, lai dabūtu ko vēlas. 
-Es tevi aizvedīšu. Šoreiz viņš mani palaida vaļā un uz viņa lūpām varēja redzēt smaidu, varu garantēt, ka viņš tagad smaida par to, ka es piekritu iet uz tā saucamo "randiņu".

Braucot uz mājām, Harijs neko necentās teikt, kaut noteikti gribēja, taču viņš pamanīja. ka neesmu tik priecīga, lai ar viņu runātu un es par to esmu tik pateicīga, jo man vajadzēja šo to apdomāt, lai saprastu savas jūtas pret puisi. Vienīgi zinu, kad man nepatika viņa uzstājīgā attieksme, kas man nepatīk cilvēkos. Ja es būtu kopā ar viņu, tad viņam vajadzētu izvēlēties starp mani vai viņa vēlmēm, kuras var sabojāt mūsu attiecības vēl vairāk. Ja viņš man uzspiestu ko tādu, ko es negribētu, tad viņam nāktos rūgti to nožēlot, jo es tad viņu ignorētu un censtos izvairīties no viņa. Viņam vajadzētu, tad saprast, ka es nebūtu viena no tām meitenēm, kas dancos pēc viņas stabules. Ja viņš tā vēlas, tad es neesmu no tām meitenēm un tas viņam būs jāsaprot.

***
Harijs novietoja mašīnu pie mājas iebraucamā ceļa, izslēdzot mašīnas motoru. Gribēju jau kāpt ārā no mašīnas, taču Harijs pieskaras manai rokai kas liek man paskatīties uz viņu. Man nepatika šāda veida pieskaršanās no viņa puses, viņš varēja vismaz ko pateikt, lai es vēl nekāpju ārā no mašīnas, taču tā tas nenotika.