ℐᗅ ℰՏ ℙᗅℒⅈKšႮ...

7.daļa

Elisone svārstījās. Visbeidzot viņa pagriezās pret Izabellu. Meitenes sakumpušais stāvs žēlīgi viņā lūkojās.
-Man vajadzīgs laiks. Dod man nedēļu un es visu apsvēršu... - viņa izvarījās skatīties Izabellai acīs, jo zināja, ka iespējams nespēs paciest meitenes žēlīgo skatienu. Viņa piecēlās un pagrieza muguru pret Izabellu. Lēniem soļiem viņa gāja uz gultu. Izabella vairs neko neteikdama virzījās uz durvju pusi. Pirms viņa izgāja pa durvīm, viņa vēlreiz pagriezās pret Elisoni, kura viņu ignorēja.
  Elisone dzirdēja durvju aizvēršanos. Izabella bija prom. Viņa klusi piegāja pie ledusskapja un izvilka saldējumu...

                              ***

Laiks bija auksts. Kā jau novembrī Elisonei izpūšot elpu, viņa gaisā redzēja tās garaiņus. Uz degungala uzkrita sniega pārsliņa. Elisone pavērsa kreisās rokas delnu pret debesīm, otrā turēdama saldējumu. Tas bija tāds kā paradums. Visi vienmēr brīnījās par to, ka Elisone saldējumu ēd tieši ziemā, kad laiks ir auksts. Vasarās viņa to ēda reti. Elisone mutē juta piparmētru saldējuma garšu. Viņa to pirka vienmēr. Tā bija gluži kā tradīcija. Vienmēr ziemā. Vienā un tajā pašā veikaliņā. Tieši ar 3 bumbiņām, kas bija mazliet aplietas ar melno šokolādi. Elisonei melnā šokolāde diez cik negaršoja, tāpēc dažreiz viņa to centās dabūt no saldējuma nost. Viņa mazliet juta aukstumu, kas bija ticis cauri biezajam un pūkainajam mēteli, kuru Elisone bija nopirkusi mazā Madrides veikaliņā. Mazliet nodrebinājusies, viņa sāka iet. Elisone joprojām šaubījās, vai ir izdarījusi pareizo izvēli. Viņa svārstījās starp iešanu atpakaļ un ceļa turpināšanu. Vai viņa rīkojās pareizi iedama uz Emeta māju? Viņa bija zvanījusi Dženijai, kura bija Elisoni iedrošinājusi nākt pie viņas. Viņa bija teikusi, ka Emets nebūs mājās. Elisone jutās neērti, jo negribēja Emetam nezinot slepus ielavīties viņa mājā. Kā gan viņa to paskaidros, ja puisis atnāks ātrāk nekā Dženija bija solījusi? Šie jautājumi Elisoni nomocīja, un viņa šaubījās vai tiešām iet turp, bet uzmācīgā vēlēšanās pēc kāda ar ko izrunāties dzina viņu uz priekšu. Meitene gāja garām mazajai "Alte Courus"  kafejnīcai, kas bija vaļā visu diennakti. Viņa apstājās un kādu laiku apdomāja vai iet iekšā. Beidzot viņa tomēr pieskārās aukstajam durvju rokturim un to nolieca. Elisone iegāja iekšā mazajā, bet toties ļoti omulīgajā kafejnīcā. Tajā neviena nebija. Nu izņemot Renē. Renē bija šīs kafejnīcas saimniece, bet viņa mīļuprāt gatavoja un pasniedza ēdienu pati. Sieviete bija mazliet apaļīga un paīsa, bet vienmēr bija labā omā. Viņai bija 45 gadi un dažviet sirsnīgajā sejā labi varēja redzēt krunciņas, kas bija pārādījušās sievietei kļūstot vecākai. Īsie, rūsganie mati piekļāvās sejai un veidoja pusloku.
-Ak, Amoriņ! Es tevi negaidīju! Ko tu šeit tik vēlu dari? - Renē jautāja. Viņa Elisoni par Amoriņu sauca jau kopš Elisones bērnības. Elisone šo iesauku bija ieguvusi kādā Valentīndienā, kad viņa pa ceļam uz kafejnīcu bija ieraudzījusi kādu vīrieti uzvalkā . Viņa  to pierunāja nākt līdzi uz kafejnīcu, jo izlikās,ka nezin ceļu. Vīrietis ,protams, mazo Elisoni aizveda līdz kafejnīcai.Meitene viņu aicināja iekšā un sāka stāstīt viņam par Renē. Viņa tik ļoti gribēja viņus savest kopā ...Bet Elisone nebija rēķinājusies ar vienu lietu. Vīrietis bija precējies. Viņa joprojām atcerējās cik neērti jutās, kad ieraudzīja uz zeltneša zaigojošo laulību gredzenu. Viņš pat nevēlējās Renē draudzību. Kopš tā atgadījuma  Renē Elisoni sauc par Amoru.
   Patiesībā , lai gan Elisone sievieti pazina jau daudzus gadus,viņa zināja par viņu samērā maz . Piemēram, viņa zināja,ka Renē ģimene pirms vairākiem gadiem cieta avārijā un, ka vienīgā izdzīvojušā palika Renē. Viņa bija psiholoģe ,bet pēc avārijas viņa darbu pameta un izveidoja mazu un mājīgu kafejnīcu.
-Nu es... Es tā iedomājos, ka varētu tevi apciemot.... - Elisone neveikli pasmaidīja.
-Manu Amoriņ mēs abas labi zinām, ka tu šeit tik vēlu vakarā tāpat vien nenāktu, - Renē siltais acu skatiens aicināja Elisoni apsēsties un mudināja izstāstīt, kas noticis,-tāpēc labāk pastāsti kāpēc izskaties tik skumja un apmaldījusies. Vai kaut kas noticis? -
-Nuu..., - Elisone vilcinājās, - patiesībā es vēlos tev ko pajautāt... -
-Ak tu dieniņ! Nu saki taču-Renē veltīja Elisonei vienu no saviem mīlestības pilnajiem smaidiem.
-Ko tu darītu, ja kāds pagātnē būtu tevi ļoti sāpinājis un tu par to uzzinātu tikai tagad? Vai tu piedotu? - Elisone lūkojās Renē sejā. Gaisā virmoja tikko ceptu bulciņu smarža un uz sievietes vaiga bija milti, kurus viņa nejauši bija uztriepusi sev uz sejas mēğinot atvairīt lidojošo mušu.
-Nu es... Tas ir atkarīgs no cilvēka, kas to izdarīja... - Renē iesāka, - ja šī persona būtu ļoti tuva un to ļoti nožēlotu... Vai ja nodarījums nebūtu tik liels un būtu noticis tālā pagātnē, kad šis cilvēks rīkojās savādāk, varbūt. Iespējams es piedotu. Bet īstais jautājums būtu vai es gribu piedot. Un vai es spētu šai personai pēc notikušā uzticēties. Jo bez uzticības nav draudzības. Un ja nav draudzības, nav jēgas piedošanai. -
Elisone klausījās Renē teiktājā un pamazām iegrima atmiņās. Vai Izabella to nožēloja? Iespējams. Vai viņa bija mainījusies? Elisone nebija pārliecināta. Vai Elisone viņai jebkad vairs uzticētos? Apšaubāmi. Elisone vienmēr bija bijusi introverte un antisociāla. Meitene vienmēr labāk izvēlējās pavadīt dienu mierā un klusumā nevis sēdēt mazā istabā, kur gaiss smird pēc cigaretēm un alkohola kopā ar draugiem. Viņai bija grūti kādam uzticēties un vienmēr šķita, ka cilvēki melo. Šī pasaule ir melu pilna.
-Paldies... - Elisone lēni un domīgi noteica. Viņa piecēlās un juta, ka galvu pārņem nelielas galvassāpes. Viegli pamājusi Renē ar roku, viņa izgāja laukā no mazās kafejnīcas. Viņa devās Dženijas (nu teorētiski Emeta) mājas virzienā. Vēsais gaiss lika mazliet nodrebināties. Elisone atcerējos to vasaru, kad viņas mamma  iepazinās ar mīļāko. Tā diena šķiet bija tik pat auksta kā šī.
    25. augusts. Vasaras beigas. Mazā Elisone bezbēdīgi sēdēja zemē un spēlējās ar mazo plīša bruņurupucīti. Uz gaiši rozīgās kleitas bija šokolādes saldējuma paliekas, bet meitenīte par to pārāk neuztraucās. Tuvumā pie kamīna, viens otram cieši piekļāvušies, sēdēja viņas vecāki. Viņi aizrautīgi pārrunāja lietas, par kurām Elisone nebija pārāk ieinteresēta.
-... arī tā domāja, kad... - Elisone daļēji dzirdēja mammas sacīto. Viņa sāka ieklausīties, jo šķita, ka šis temats varētu būt saistošs.
-Nu... Es, protams, to neaizliedzu vai tamlīdzīgi, bet kam gan tev franču valoda? - Elisones tētis izskatījās apjucis. Pierē bija iespiedušās rūpju rievas. Viņš bija diezgan nosvērts cilvēks, kam patika ikdiena un rutīna, toties Kerolaina vienmēr meklēja piedzīvojumus un kaut ko jaunu.
-Tu zini, ka vienmēr esmu gribējusi aizbraukt uz Franciju. Mēs tur varētu aizbraukt nākamvasar... - Elisones mammas acīs varēja redzēt degsmi.
-Ak, nu labi.-Elisones tētis padevās sievas iegribām. Mazā Elisone palūkojās augšup un iespurdzās. Abi vecāki palūkojās lejā uz mazo meitenīti un paņēma to klēpī.
    Kurš gan būtu domājis, ka šis viss aizies tik tālu... Elisone nopūtās. Tālumā viņa saskatīja Emeta mājas radīto gaismu. Lēniem soļiem viņa tuvojās.
    Emeta telefons vibrēja. Puisis lēni to izvilka to kabatas. Zvanītājs bija Samuels. Emets pacēla.
-Nu kur tu esi? Es tevi jau te stundu gaidu! Galīgi sviestā esi sagājis? - Emets klausulē dzirdēja Samuela aizkaitināto balsi. Puisim bija straujš raksturs un nevaldāms temperaments.
-Nu gaidi! - Emets neapmierināti noņurdēja, - jau nāku. -
Viņš nospieda sarkano klausulīti un ieslidināja telefonu atpakaļ kabatā. Šī noteikti nebija ne īstā diena, ne laiks Samuela rupjībām. Emetam rokās bija balta roze, kura laternu dzeltenajā atblāzmā izskatījās dzintaraina. Viņš lēniem soļiem tuvojās kapsētai, kur šajā vēlajā stundā neviena vairs nebija. No gaisa krita sniegpārslas un pūta vēss vējš. Šur tur izklaidus vēl mētājās kāda iebrūna lapa, kuru sētnieks savā aizmāršībā bija tur atstājis mētājamies. Viņš lēni atvēra apsūbējušos metāla vārtiņus, kurus dažviet klāja šūnas. Eņģes nočīkstēja radot griezīgu skaņu, bet tuvumā nebija neviena, kuru tas interesētu. Emets lēni iegāja iekšā. Viņš piegāja pie kāda neliela kapa, kurš atradās pašā kapsētas galā, un uzmanīgi novietoja tur atnesto rozi. Nometies sēdus, viņš lūkojās debesīs un viņa drūmajā sejā bija redzamas skumjas.
-Ak, manu laumiņ... - gar viņa kreiso vaigu noritēja vēsa asara,-lūdzu piedod man... -