Mīlestības mezgls ( Pabeigts ).

Es viņu mīlēju.

Piekārtojot vēl pēdējo reizi galdu, beidzot biju gatava sagaidīt Hariju no darba. Vēlējos viņu ļoti redzēt, bet nezinu ko viņš teiks par šo, jo esmu visu pārsteigumu sagatavojusi viņa istabā, aiz aiztaisītiem aizkariem. Ceru, kad viņš nebūs dusmīgs par šo. Man būs sāpīgi ja viņš sāks kliegt, jo kā nekā es centos, lai viņu iepriecinātu, bet vai tas būs tā vērts? 

Pēc laika dzirdēju, kad Harijs atbrauca mājās un es par to pārliecinājos, tāpēc tagad ar nepacietību gaidu viņu, kaut varu manīt nelielu uztraukumu. Es tiešām uztraucos par to vai viņš vēlēsies mani redzēt, jo pēdējo reizi Harijs no manis izvairījās, pat neieskatījās manās acīs, kas man bija sāpīgi. Nespēju tajā dienā noticēt tam, ka viņš mani pat nesveicināja un neapskāva kā katru rītu, kad mēs satikāmies. Aizejot uz viņa kabinetu, vēlējos ar viņu runāt, bet mani nelaida iekšā sargs, kurš no tās dienas bija norīkots pie viņa kabineta, lai neviena "nepiederoša" personā nevarētu ieiet un traucēt viņa mieru. No tā laika, pat necentos ar viņu runāt vai pat sveicināt un viņa tuvumā dažreiz pat izlikos, ka man viss ir ideāli un es smaidīju, lai viņš justos vēl sliktāk. Es zinu, kad tā arī bija, jo Zeins man vienu dienu, braucot mājās, stāstīja par to, ka viņš jūtoties slikti, redzot mani smaidām, bet ne viņa dēļ. Protams, es tajā brīdī biju priecīga par to, jo zināju, ka viņš par mani domā, taču tas nemaina faktu, ka vēljoprojām dusmojos uz viņu par to.

No manām domām, mani iztraucēja durvju atvēršanās, bet tajā momentā mana sirds sāka sisties vēl straujāk no tā, ka viņš bija klāt. Istabā praktiski bija tumsa, ja neskaita dažas sveces gan uz viena galda, gan uz otra, bet istabu tāpat padara nedaudz tumšu, tai pat laikā romantisku. Pašlaik sēdēju krēslā, lai mani tik viegli nepamanītu, bet tad Harijs ieslēdza spilgto lampu, kura apžilbināja manas acis. Harijs apstājās, ieraugot mani savā istabā, viņš bija apmulsis un nezināja ko iesākt, tas bija redzams viņa sejā.

-" Princ, tas ir Gabi, ko tu te dari un kas te notiek?" Viņš jautāja man, nākot tuvāk, bet es stāvu, tur, kur stāvēju.

-" Es gribēju tev uztaisīt pārsteigumu un noskaidrot iemeslu, kāpēc tu no manis izvairies." Nezinu kāpēc, bet es biju uztraukusies un man bija bail par to kāda būs viņa reakcija.

-" Gabi, tev nekas nav jāzina, vari iet prom." Viņa aukstais tonis mani biedēja un es nezinu kāpēc, bet man bija sajūta, ka viņš kaut ko no manis slēpj un tas ir iemesls, kāpēc viņš no manis izvairās.

-" Ak tad man tas nav jāzina, ja? Kāpēc, tad es tev vispār vēl atrodos, ja es tev neesmu vairs vajadzīga?" Tas mani aizkāra tik ļoti, ka paliku dusmīga un viss, kas atradās uz galda, tagad bija uz grīdas. -" Es tevi ienīstu, nevēlos vairs tevi redzēt." Šis bija pēdējais piliens, kas manī bija palicis. 

Ejot prom, es gaidīju, ka viņš man ko teiks, bet Harijs klusēja, kas man sāpēja. Viņš mani sāpina tik ļoti, ka nespēju uz viņu atskatīties, tad Harijs mani apskāva no aizmugures. Norāvu viņa rokas, kas bija grūti.

-" Tev vairs nav tiesību mani aiztikt. Es vairs šeit neuzkavēšos, man tas viss ir apnicis." Pasakot to, es pamatu viņa istabu, atstājot viņu tajā haosā, kuru es biju sataisījusi.

Mana sirds bija salauzta tūkstoš gabaliņos. Nespēju noticēt tam, ka viņš mani tik vienkārši var ignorēt, kad bieži esmu viņa tuvumā. Man neesot jāzina kāpēc, viņš no manis izvairās, kaut vai man to vajadzētu zināt. Ja būtu zinājusi, ka es viņam neesmu vajadzīga, tad viņš mani jau sen vairs te neredzētu. Es lieki dzīvoju šeit, gaidot, ka viņš beidzot atkal pievērsīs man uzmanību. Domāju, ka viņam nav laika un viņš ir aizņemts ar daudziem darbiem, bet tagad esmu tik ļoti kļūdījusies viņā, ka nespēju vairs šeit dzīvot. Nevēlos te atrasties pat, ja kāds mani to lūgs, tas vairs nenotiks. Tagad savākšu mantas un tad došos prom, bez atvadīšanās. Viņš mani šajā mājā vairs neredzēs, nekad.

***

Saliekot visas sev nepieciešamās mantas, kuras bija man personīgas, bet pārējās atstāju skapī ko Harijs bija pircis speciāli man. Nevēlējos neko no šīs mājas un es beidzot biju gatava doties prom, bet pirms tam vēlējos iegriezties pie Zeina, lai atvadītos, jo viņš bija kļuvis par manu labāko draugu. Paņemot mantas, es devos prom no šīs istabas, lai man vairs te nebūtu jāatgriežas. Ļoti ceru, ka tā, jo iepriekšējo reizi arī tā teic, bet es atgriezos, taču tagad to nepieļaušu, pat ja tas būs jādara.

Pieklauvējot pie Zeina durvīm, es sagaidīju atbildi, ka var ienākt. Atvērusi durvis, atstājot koferi un somu pie tām, bet Zeins pamanīja manas mantas un viņš nedaudz dīvaini paskatījās uz mani. Iespējams nojauta, ka es braucu prom no šejienes.

-" Gabi, ko tas nozīmē?" Zeins jautāja, rādot uz manām mantām, pie viņa durvīm.

-" Es vairs nesaprotu, kas starp mani un Hariju notiek, tāpēc sagatavoju viņam šovakar pārsteigumu, vakariņas divatā, lai visu varētu noskaidrot. Viņš man pateica, ka man nekas nav jāzina un es izbeidzu mūsu attiecības." Pabeidzu sacīto ar asarām acīs.

-" Gabi, Harijs vēljoprojām tevi mīl, tas tak ir redzams visiem." Iesmejos, kaut tā būtu taisnība.

-" Tad pasaki, kāpēc viņš visu šo mēnesi no manis izvairās, kāpēc viņš mani vairs nesauc par princesi, kā parasti, kāpēc..." Tajā brīdī es salūzu un man izlauzās asaras, kuras centos noturēt vismaz, līdz brīdim, kad pametīšu šo māju, lai neviens tās neredzētu, bet man tas neizdevās.

-" Gabuc, tikai neraudi." Viņš mani cieši apskāva, bet man tas nepalīdzēja, pat ne tuvu.

-" Es gribu prom no šejienes." Raudot sacīju, kad asaras nedaudz bija norimušas.

-" Braucam, es tev aizvedīšu uz mājām, lai tev vairs nebūtu jāredz Harijs." Pat brīnos, kad Zeins piekrita mani aizvest prom, jo domāju vienā brīdī, ka viņš sauks Hariju.

-" Labi, tad braucam." Izejot no Zeina istabas paskatos uz gaiteņa galu, kur bija Harija istaba, bet tad novērsos, lai neaizietu pie viņa.

***

Izbraucot no mājas pagalma, paskatījos uz Harija istabas logu, kurā dega gaisma, bet pirms Zeins izbrauca no pagalma, tad pamanīju viņu, kurš vēroja Zeina mašīnu, bet neizskatījās, kad viņš būtu gatavs sekot, lai mani atgūtu. Nezinu kāpēc, bet es ļoti cerēju, kad viņš skries man pakaļ, lai mani apstādinātu un censtos ar mani izrunāties. Mani apbēdināja, tas, ka viņš pat necentās man visu paskaidrot. Es tiešām nespēju tam noticēt. Es viņu mīlu no visas sirds, bet viņš ar mani izrīkojās cūciski. Nekad nespēšu viņam to piedot, pat ja viņš man lūgs piedošanu, bet tas nenotiks, ja man būs iespēja, tad es viņam labāk atriebšos, esot kopā ar kādu citu.

Nevarēju sagaidīt, kad beidzot varēšu tikt uz jaunajām mājām, kur apkārt ir mežs, kas ir ļoti labi. Priežu smarža mani nomierinās un ļaus man atpūsties.

Nedaudz vajadzēja laiku, lai pabeigtu šo daļu, jo vajadzēja visu apdomāt, bet te nu tā ir klāt.

Ceru, kad Jums patika šī daļa ko esmu uzrakstījusi no jauna. Sākumā bija diez gan īsa daļa, bet tagad ir nedaudz virs tūkstoš vārdiem.

Tiksimies nākamajā daļā.