Kopā ar likteni ✔

Chapter 31

Senior 16 daļa

„Ko?! Nē, Tu nevari pamest futbolu. Tas tev ir pats svarīgākais. Nespēju iedomāties, kā spēsi iztikt bez tā."

„Man tā pat nākas daudz kavēt skolu un trenniņus. Tā kā nebūs jau nemaz tik slikti."

„Bet.."

„Nesatraucies, Mazā. Tas ir mans lēmums. Labāk ejam, uzcienāšu ar saldējumu. Neskaties uz mani ar tām kucēna actiņām." Saņēmis seju savās siltajās plaukstās, noskūpstīja pieri. Ieskāva ciešajā apskāvienā un čukstēja. „Šoreiz nekas nespēs mainīt manas domas."

Kārtējais labi pavadītais mēnesis. Beidzot esmu dabūjusi savu draugu atpakaļ. Pavadītais laiks ar Vilu aizskrējis nemanot. Viņa klātbūtnē pat domas neaizklīst nekur tālu.

Par brīnumu, puisis, šoreiz, nav pazudis uz nenoteiktu laiku un visu mēnesi ir bijis kā pielīmēts. Dažreiz liekās it kā baidītos, ka pazaudēs mani, bet es netaisos nekur doties. Viņš no manis netiks tik viegli vaļā. Lai gan mūsu doms daudzas reizes nesakrīt un bieži strīdamies, ko draugi parasti dara, es netaisos no viņa atkāpties.

Bija svētdiena. Saules pati mala slēpās aiz zeltainajiem māju jumtiem. Dzestrais vējiņš radīja rudenīgu noskaņu. Zem mūsu kājām čabēja nokritušās koku lapas, kas iekrāsojās oranžīgos un dzeltenīgos toņos. Parkā vairs neatradās neviens cilvēks. Asais ziemeļu vējš pat man lika ietīties siltākā jakā. Plikie pirksti, aukstuma pārņemti iekrāsojās viegli rozā.

„Kas nomoka tavu mazo, blondo galviņu?" Vila stiprās rokas ieskāva no muguras. Atbalstījis zodu pret plecu, saņēma manus nosalošos pirkstus.

„Nekas īpašs. Tikai domāju par nākotni." Atspiedos pret stingrajām krūtīm un ļāvos siltumam apņemt sevi.

„Jau esi izdomājusi, ko darīsi pēc skolas? Kā nekā šis ir pēdējais gads."

„Tu mani pazīsti.." iesmējos. „Patiesībā mani jau uzņēma! Ko tu par to saki?"

„Pazīstu gan tevi kā vecu suni."

„Hei!" Ar elkoni iedunkāju drauga ribas, bet viņš tikai pasmējās.

„Labi, labi. Tikai pajokoju. He.. He.. Tā nebūtu Tu, ja plāns nebūtu gatavs. Es lepojos ar tevi."

„Un kā ar tevi? Esi kaut ko izdomājis?"

„Vēl nezinu.." Jutu, ka draugs ir nomāks. Ķermenis attālinājās, lai atbalstītos pret vienu no parka pelēkajiem kokiem.

„Hei.." Uzliku roku uz nedaudz mitrā pleca. „Tev viss kārtībā?"

„ Jā. Nē. Nezinu." Nopūtās un aizvēra acis.

„Vari izstāstīt, kas nomāc?.." Cerīgi ierosināju. „Visticamāk, ka nevarēšu palīdzēt, bet es varu uzklausīt.."

„Ai. Problēmas ģimenē. Nemitīgi strīdas. Tēvs dažreiz nenakšņo mājās. Mammai manis dēļ nākas bieži kavēt darbu. Piedevām skolotāji piesienas par visu. It kā ar to nebūtu gana. Es nezinu cik daudz laika man ir atlicis. Varbūt iet vispār prom no skolas, bet domāju, ka labāk paņemšu gadu brīvu un tad redzēs, ko tālāk darīšu."

„Bet kā ar taviem vecākiem? Ko viņi par to saka?"

„Viņi nezin."

„Vēl neesi pateicis?"

„Nē."

„Zinot viņus, kas ir, tikai neapvainojies, bet diezgan strikti. Nebūs īpaši sajūsmināti par vienīgā dēla lēmumu."

„Būs vien jāsamierinās, jo cits nekas neatliks."

„Jam.. Esmu mazliet pārsteigta. Sākumā futbols, tagad skola. Kas būs vēlāk. Mani arī pametīsi?!" Pēdējie vārdi nepatīkami sažņaudz sirdi. Zinu, esmu savtīga, bet.. „Lūdzu, nepamet mani.." Mana Vila rokas ieskāva trauslo ķermeni, par kuru ir pārvērtušas visas problēmas. Viņš ir vienīgais, kas manā dzīvē ir pastāvīgs un nemainīgs.

„Nekad!"

„Apsoli! Viliam. Apsoli man!"

„Apsolu. Tikai man ir viena lieta jānokārto."

„Labi."

Nākamā nedēļa aizritēja gluži kā sapnī. Katru dienu pēc skolas mani gaidīja drauga pelēkais spēkrats, lai aizvestu kārtējā 'piedzīvojumā'. Nekas pārgalvīgs.

Bija pienākusi kārtējā svētdiena. Šoreiz tā likās savādāka. Vila dīvainais noskaņojums brīžiem aizslēpās aiz sildošā smaida tomēr tas nesasniedza acis. Smilšu blondie mati bija nedaudz paaugušies. Smalkie pirksti niezēja notraust šķipsnu, kas spītīgi līda acī.

Pēdējo mēnešu laikā esam vairāk satuvinājušies. Mani nepamet sajūta, ka varētu būt kas vairāk kā tikai tuvi draugi. Visi apstākļi vedina mūs kopā.

Pirmkārt. Mūsu vecāki ir seni draugi un klusībā cer uz ģimeņu apvienošanos. Lai gan par Tētuku neesmu pārliecināta. Viņš raksturā vairāk līdzinās man. Viena mīlestība uz mūžu.

Otrkārt. Esam piedzīvojuši tūkstošiem labu brīžu, tik pat ne visai, pat strīdējušies. Un tomēr, esam kopā, neraugoties rakstura nesaderībai vai dažādiem viedokļiem par konkrētām lietām. Lai cik tālu atrastos, ceļš ved atpakaļ pie viņa.

Treškārt. Nedomāju, ka tas būtu pats svarīgākais iemesls vai kā savādāk, bet.. Kriss Pārkers. Viņš arī ir viens no iemesliem, kāpēc tā domāju. Ja mums būtu lemts būt kopā, vai tas sen nebūtu noticis?

„Ko tu domā?" Vila siltā elpa kutināja kaklu, kad puiša zods atbalstījās pret plecu.

„Nespēju noticēt, ka brauc prom uz vairākiem mēnešiem. Ko es darīšu bez tevis?" Bēdīgā nopūta un izskanējušie vārdi tika aprauti ar zemajiem smiekliem.

„Beidz dramatizēt." Vēl reizi iesmējies, sabužināja manu nekārtīgi savākto copi. Par ko izpelnījās nenopietni dusmīgo skatienu. „Neviens nav nomiris no nelielas atšķirtības. Galvenais, ka laiks paskries ātri."

Draugam apslima vecāmāte. Kā jau priekšzīmīgais mazdēls, pieteicās palīdzēt. Varat iedomāties pārsteigumu, kad uzzināju satraucošos jaunumus. Mani nemaz neiepriecināja doma par drauga prombūtni. Pie tam uz valsts otru galu. Kaut gan viņa vietā būtu darījusi tā pat. Vienīgi īsti nesapratu vai vispār skaitās radiniece vai vismaz kaut kas uz to pusi. Straucošākais ir tas, ka pilsēta netika pateikta, kurā puisis pavadīs teju četrus mēnešus, ja ne vairāk.

Blondā galva skāra mīksto spilvenu. Tagad tikai atskārtu, ka vismaz varēju ieminēties par līdzbraukšanu. Tomēr. Vila pēkšņā atzīšannās liek tai izskatīties pēc sliktas un pat biedējošas domas.

Segas izstarojošais karstums smacēja nost. Plaši atvērtais logs radīja vairāk nomācošu gaisotni nevis sagaidāmo svaigumu, kas virmo tūlīt pēc saules noslēpšanās aiz horizonta.

Tā vairāk līdzinājā bumbai, kas tika iemesta okeānā, izraisot cunami. Vai sniega lavīnai, kas aizrauj prom visu un nolīdzina līdz ar zemi. Tā jutos, kad šie liktenīgie vārdi pameta viņa lūpas.

Liktenīgais pavērsiens notika tieši uz manas mājas lieveņa, kur divi kāju pāri skāra vientuļo paklāju. Pēdējo reizi apņēma trauslo ķermeni spēcīgās un vienlaicīgi maigās rokas. Atvadas nebija garas. Īsti neatvadījāmies. Prātā mutuļojošās domas pārtrauca maigs skūps uz pieres un kluss 'Mīlu Tevi'.

Gaiss tika izrauts ar varu. Likās laiks apstājas un spītīgi piecērt kāju. Ķermenis sastingst kā ledus gabals. Tikai spēkrata ierūkšanās atgrieza tajā dzīvību.

Laikam tā vien ilgojos pēc dzīves sarežģījumiem.