Tā bija saulainas vasaras darbadienas otrā puse, kad mazas pilsētiņas ceļa malā, netālu aiz autobusa pieturas, piestāja vecs, tumši zils golfiņš. Pēc maza brīža vadītājs izslēdza automašīnas motoru. Salonā pie stūres sēdēja puisis un blakus, pasažiera sēdeklī, meitene. Viņa paskatījās uz auto vadītāju. Puisis pagrieza galvu un paskatījās meitei acīs. "Atbraucām," viņš teica. Meitene pasmaidīja.
Jaunieši izkāpa no mašīnas, izcēla no bagāžnieka mugursomas, paņēma rokās pa fotokamerai un ūdens pudelei. Jānis, tā sauca puisi, noslēdza automašīnu, pavērās apkārt uz tukšo ielu abos virzienos. Ne dvēseles uz ceļa, ne apkārt. "Liene, vai esi gatava?" Jānis jautāja meitenei. "Jā, protams!" skanēja atbilde no meitenes puses.
Šī ekskursija bija saplānota jau dažas dienas iepriekš. Bija noskaidrota visa pieejamā informācija par izpētes objekta atrašanās vietu, vēsturi, pieejamību. Šeit bija atrodami pat pāris geokeši, bet tie šodien nebija galvenā prioritāte. Ja pa ceļam gadīsies tos atrast, tad būs labi. Ja nē – atbrauks citreiz..
Tieši pie ceļa atradās pamests parks un netālu arī upīte. Jaunieši devās iekša parkā, Saules staru ņirboņas apspīdēti no augstajām lapotnēm. Pirmais mērķis bija tiltiņš pāri upītei vai drīzāk strautam. Pa ceļam nevarēja neievērot arī vietējā tūrisma informācijas centra plakātu ar uzziņu par vietu, kurā šis plakāts ieraugāms. Informācija bija izvietota diezgan sen, bet savu aktualitāti līdz galam vēl nebija zaudējusi.
Pārejot pāri tiltam, kas izrādījās garāks, nekā sākumā šķita, tālumā, kokos ieaugušas, varēja manīt pamestu ēku aprises. Bija redzamas gan baltu betona bloku sienas, gan no dzeltenīga apmetuma izspraukušies sarkanu ķieģeļu ielāpi. Tas mazliet kontrastēja ar zaļo fonu visapkārt. Jaunieši kārtējo reizi uz brīdi apstājās, lai uzņemtu kādu kadru.
"Ar ko sāksim?" vaicāja Jānis. Liene paskatījās sākumā uz augsto, no baltajiem blokiem celto ēku, pēc tam uz mazāko, dzeltenīgo. "Sākam ar augsto," teica meitene, "izskriesim tai ātri cauri un tad uz to veco, senāko. Tā varētu būt interesantāka, to atstāsim uz beigām." "Labi, ejam," teica Jānis, un jaunieši uzņēma virzienu uz augstāko ēku.
Visas pirmā stāva durvis bija aiznaglotas. Dažās bija izsistas šķirbas, bet ar visu ekipējumu jaunieši nebija gatavi mēģināt līst tām cauri. Bija cerība atrast mazliet civilizētāku ieeju. Un tāda drīz vien atradās. Augstās ēkas otrā pusē bija zema piebūve. Tās durvis bija vaļā. Precīzāk – to nebija vispār. Iekšā diezgan patumšs, bet dziļāk varēja redzēt spīdam dienasgaismu. Tajā virzienā arī jaunieši devās, mēģinot nesadurt kājas uz satrunējušās dēļu grīdas atstātajiem naglu galiem.
Betona grīda gaišajā priekštelpā nebija daudz drošāka staigāšanai. Bet šeit vismaz varēja labi redzēt saplēsto pudeļu lauskas un metāla armatūras gabalus, uz kā ļoti viegli varēja palikt ar cauru kāju vai pat paklupt un palikt pavisam. Bet jauniešiem šāda pastaiga nebija pirmo reizi. Abu ekipējumā ietilpa armijas tipa šņorzābaki ar biezām zolēm un augstiem stulmiem.
"Uzejam pa šejieni augšā, uz jumta," teica Liene, "un pēc tam lejā pa otru galu." "Ok," atbildēja Jānis, un jaunieši devās augšup pa platajām kāpnēm. Abiem bija pacilāts noskaņojums. Sirdis sildīja topošais foto materiāls. Būs, ko ievietot kolekcijā un parādīt draugiem sociālajos tīklos.
Ar katru stāvu kāpnes izskatījās arvien bēdīgāk. Pazuda margas, vietām pakāpienu stūri nodrupuši. Bet divu cilvēku svaru vēl turēja. Lietus, sals un mūžīgais caurvējš šo ēku pamazām grauza nost no Zemes virsas.
Pēdējā stāvā jaunieši iegāja gaitenī. Tas šķita tumšāks. Bet ne pavisam necaurredzams – dienas gaisma iespīdēja pa tukšo dzīvokļu durvīm garajā koridorā. Dzīvokļos abi daudz neuzkavējās, jo visi tie bija vienādi – pamesti, nopostīti, piedrazoti. Kādā vēl pie sienām pielīmētas turējās astoņdesmito vai deviņdesmito gadu avīžu atliekas. Papīrs dzeltens un no burtiem salasāms tikai liels virsraksts "Pravda" kirilicā.
