Kopā ar likteni ✔

Chapter 33

Pamazām iezogas aizmisrstās bērnības atmiņas. Katrs redzētais mājas stūrītis saistās ar mīļām un patīkamām sajūtām. Novilku sasnigušās drēbes un nesteidzīgi sekoju spēcīgajam puiša stāvam. Ar katru soli centos atcerēties, kas mani saista ar šo māju. Kāpēc tā liekas pazīstama.

Biju iegrimusi domās līdz sajutu vieglu, svaigi ceptu kanēļa cepumu smaržu, kas kļuva spēcīgāka. 

"Sveika, omīt."
"O' Kristofer. Nebiju gaidījusi tevi tik ātri. Kā pagāja mācības?"
"Am.. Omīt, lieta tāda, ka.." Nervozēja.
"Labdien, Pārkera kundze."
"Dzeina?! Mans Dievs, kā esi izaugusi.."
"Vecmāmiņa Emma?" Nespēju noticēt savām acīm.
"Vai izskatos tik veca?" Emma uzjautrinoši noprasīja.
Noraidoši papurināju galvu un nespēju noslēpt lielo smaidu, kas pamazām iezagās sejā, atrodoties viņas siltajā apskāvienā.
Apčubinājusi un apskatījusi, nonāca pie slēdzienas, ka esmu par tievu savam vecumam.
"Vēl joprojām nespēju noticēt savām acīm. Esi izaugusi par īstu skaistuli."
"Nerunājiet muļķības, vecmāmiņ. "
"Neliec man tevi saukt pilnajā vārdā! Vecmāmiņa būšu, kad sadzemdēsiet man mazbērnus. Esmu Omīte. Tagad varat abi aizvērt savus sarūsējušos vārtus un teciet nu mācīties."

Negribīgi sekoju puisim. Vēlējos palikt Omītes klātbūtnē, bet atskārtu, ka būs vēl iespēja gremdēties kopīgajās atmiņās un pavadīt laiku.

Istabas pelēkās sienas izcēla sarkano gultas pārvalku. Blakus logam atradās rakstāmgalds. Nelielos plauktus nospieda dažādie celtņu modeļi un pa kādas medaļas lentai līda ārā no kausiem. Varbūt pirmajā acumirklī liekas pliekana istaba ar sagumzītām drēbēm uz atzvelnes. Izmētētās atspirdzinošo dzērienu bunžas radīja nelielu haosu uz grīdas. Mana sirds sitās straujāk nekā pēc kārtīga trenniņa.

Kamēr viņš iekārtojās mīkstajā gultā, es, ieturot distanci, devu priekšroku diezgan, pēc skata, neērtajam krēslam. Izrādijās izskats nebija maldinošs un cerams tuvākajā laikā nomainīšu to pret labvēlīgāku sēžamo.

Neomulīgo gaisotni nesekmīgi centā izkliedēt Omītes atnestā tēja ar uzkodām. Zinu, ka lielākoties tā ir mana vaina pie radušās situācijas, bet pagaidām nevēlos Krisu kā draugu. Varbūt esmu netaisna, taču, kamēr Vilam ir dota iespēja nedomāju, ka prātīgi būtu draudzēties ar Krisu.

Līdz šim liktenim nav apnicis spēlēties ar mani. Drauga retie zvani dzen uz izmisuma sliekšņa. Uzmundrinošie vārdi un spēcīgi siltais ieskāviens liekas kā nebijusi rīta rasa svelmainā dienā. Vientuļie vakari liek aizdomāties, vai mūsu romantiskajām attiecībām kaut kādā veidā vispār būtu nākotne? Kad viņš atgriezīsies, vai turpināsim no vietas, kur beidzām uz manas mājas sliekšņa vai arī būsim pārāk atsvešinājušies. Tomēr ceru, ka neskatosies uz grūtībām paliksim draugi.

„Hei, tu te?"

„Am.. Jā.. Aizdomājos."

„Par ko domāji"

„Kā laiks skrien. Pagājušas jau divas nedēļas kopš sākām šo projektu. Esam ļoti daudz paveikuši."

„Daudz gan. Piemēram. Tu vairs nesēdi uz tā neērtā krēsla, kuru, paldies veselajam saprātam, neesmu izmetis."

„Hei!"

„Esi arī mazliet atvērusies. Nebolies."

„Pakaļa"

„Oho. Vai sadzirdēju sliktu vārdu?"

„Tu.."

„Mīlīši nākat lejā pavakariņot. Cerams esat izsalkuši."

„Tulīt, Omīt." Abi iesaucāmies, sakārtojām paņemtos projekta materiālus un devāmies lejā.

Omīte ēdiens daudz neatšķīrās no Nanas. Abas gatavoja ar mīlestību. izrādijās ka bija labākās draudzenes no bērnu dienām. Kamēr omītes Emmas ceļš aiznesās pa pasaules labākajiem restorāniem, tikmēr Nana uzcītīgi strādāja vietējā ziedu veikaliņā par floristi, kur satika savu vīru. 

Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena no Opja puses. Pēc trīm dienām galantais jauneklis, tajā pašā veikaliņā, bildināja Nanu, taču viņa izsmejoši atteicās . Tā tas turpinājās veselu nedēļu, līdz vīrietim apnika un, paņēmis Agati, Nanu, pie rokas, aizveda uz dzimtsarakstu nodaļu un sarakstījās. Pa to laiku Nana jau bija paspējusi iemīlēties Opī.

„Mīlīši, kā skola?"

„Labi, laikam./Kā parasti." Es nomurmināju, bet Pārkers vienaldzīgi paraustīja plecus.

„Kāpēc tik garas sejas? Neviens vēl nav nomiris." Omītei patīk uzturēt jautru atmosfēru.

„Omīt nejokojieties tā!" Centos apsaukt, bet viņa tikai atmeta ar roku.

Līdz ar ēdiena pazušanu no galda aizrunājāmies par visu nopietno un neko. Vienīgi politika netika aizskarta, bet labi, jo nevajadzīgas diskusijas par lietām, kuras nevar īsti ietekmēt ir tukša laika šķiešana.

Mājīgās gaisotnes vadīta aizdomājos par savas ģimenes kopā būšanu. Lai gan tētuks cenšas aizstāt ar jautrību un mamma vairāk pievērsusies ģimenei, bez Nanas maziņš tukšums tā pat sēž. Ar laiku visas skumjas paliks atmiņās un mazāk svarīgas.

„Nu, stāsti!" Draudzene līksmi apsēdās blakus."Kā iet ar tavu nākotnes bērnu tēvu?" Kad neizrādiju nekādas emocijas par viņas vārdu izpratni, paskaidroja, ka runā par Pārkeru. Pasmejoties teicu, ka nekas nevar būt, jo tuvāki par paziņām nekad nebūsim. 

Sameloju, ka no Krisa puses nekādi soļi netiek sperti. Maldinot informēju kāda situācija valda, noklusējot, ka esam nedaudz tuvāki kļuvuši. Draudzene tikai nopurināja savas lokas un piebilda, ka viņš ir daudz lēnāks par gausāko gliemezi.

„Nedomāju, ka Gliemezis ir 'lēns'. Vienkārši viņam nav nekādas simpātijas pret mani." Meitene aizdomīgi nopētīja, bet izlēma neko nebilst. Nevēlos mānīt draudzeni. Zinu, ka Pifa atbalsta lēni plaukstošās attiecības. Veikli nomainīju sarunas tamatu un klausījos aizrautīgajās un reizē nomierinošajās meitenes čalās.

Skolas ēdamzāle piepildījās ar neskaitāmiem skolēnu bariem. Citi vientuļi sēdēja pie galdiem, iegrimuši domās. Daži cītīgi meklēja vietu pusdienu baudīšanai. Arī mūsu galdiņš nepalika vientuļš, kad sarunām pievienojās pārējie draugi. Apspriesta tika beidzamo eksāmenu nolikšana. Pēcāk arī viss pārējais līdz noskanēja brīdinājuma zvans.

Dažreiz liekas laiks pārāk ātri joņo. Tam vairs nav vērtības cilvēku acīs. Eksāmeni tuvojas. Skolas beigšana nav aiz kalniem, bet teju saredzama. Skumjas gaist un aizstāj patīkamas atmiņas. Laimīgas sejas, kas acumirklī uzbur smaidu uz lūpām.

Jautrie saules stari maigi noglāstīja vaigus kā Nanas smalkie pirkstu uz atvadām. Tūdaļ māmiņa iznāca pa durvīm un, samīļodama, noskūpstīja pieri. „Mīlu tevi!" Cieši apskāvu un, atvadīdamās, devos uz skolu ar smaidu.

Ar pavasari visur sākas jauna dzīvība. Pelēkajos kokos parādās pumpuri. Skaistās puķes izdzen savus sulīgos asnus. Malu malās vītaro putni. Arī dzīvnieki jūtas daudz mundrāki. Pat cilvēku drūmajos ģīmjos parādās slēpti smaidi. Ceļā uz skolu redzu daudz apņēmības ļaužu sejās. Kā arī nelielais pilsētas parks pamazām mostas no ciešā ziemas miega.

Pirmie pievienojās Matis ar Zoju, kurus cieši samīļoju, atstājot nedaudz samulsušus. Nepaspējām īsti iesākt sarunas, kad pievienojās pārējie. Viņu sejās arī bija lasām apmulsums, pēc manas negaidītās rīcības.

„Izbaudiet momentu!" Līksmi aicināju turpināt ceļu.

Matisa tumšajiem džinsiem un gaiši zilajam kreklam, kam pa virsu bija uzvilkta bēša jaka bija pieskaņots Zojas mazliet dumpinieciskais izskats. Meitenes koptēlu papildināja spilgtais grims ar dūmakaini pelēkām acu ēnām un maigām lūpām.

Mazliet pārsteidzaOliveram netipiska rīcība, kad, pirms ieiešanas skolā, viņš atvainojās parvisu. Protams, neiztika neliela piebilde, ka neesot nemaz tik snobiska, tikai pie apģērba jāpiestrādā. Tā dzima mūsu kopistiskā eksistence.

A/p.

Neaizmirstat:

Komentēt

Piespist zvaignīti

un ieteikt citiem.

Mia <3