The Truth

2.

Es piecēlos agri no rīta, jo man palika auksti. Sega bija nosperta uz zemes un dators bija ieslēgts visu nakti. Es saģērbos un tā kā es biju piecēlusies agri, es devos rīta skrējienā. Skrienot pa mežu es sastapu divus cilvēkus. Mēs saskatījāmies un mūsu acis kļuva sarkanas. Sapratu, ka viņi arī ir vampīri. Uzreiz pagriezos un sāku skriet prom, jo atcerējos ka Džeiks teica labāk izvairīties no pārējiem vampīriem. Skrienot prom es sapratu ka viņi man seko, es sāku skriet ātrāk un ātrāk, mani pārņēma bailes, es esmu pārliecināta, ka viņi dzird kā man sirds sitas .Tagad es skrienu cik vien ātri varu, bet es dzirdu viņus man tuvojoties. Viens no viņiem pēkšņi mani sagrāba.
"Kur bēdz, mēs zinām, ka tu esi viena no mums.!" Bet es sāku spirināties un mēģināt tikt prom no viņa rokām, bet viņš mani saspiež ciešāk, viņš ir daudz spēcīgāks par mani!  Tagad es esmu pilnīgā izmisumā un sāku kliegt ,momentāli man otrs piegāja priekšā un aiztaisīja man muti.Tagad esmu spiesta ieskatīties viņam acīs ,man par brīnumu tām piemīt nomierinoš skatiens, viņam tiešām ir skaistas acis.
   "Paliec mierīga, mēs tev neko sliktu nedarīsim, es apsolu!" Es paliku mierīgāka, bet vēl projām biju uztraukta. "Ja es noņemšu nost savas rokas no tavas mutes, tu apslolies nekliegt?" Es apstiprinoši pamāja ar galvu. Viņš noņēma savas rokas nost no manis, bet otrs vēl projām mani turēja ! "Deimon tu vari viņu palaist, neizskatās ka viņa skries prom."
"Jā es neskriešu laid mani vaļā"  es iekliedzos.
"Bet man bija tik jautri,es labprāt viņu vēl paķerstītu ,bet labi" . Viņš mani tomēr atlaida no satvēriena. Es biju gatava skriet atkal ,bet sapratu ka nav jēga.
" Mani sauc Stefans un viņu Deimons mēs esam Salvatoru brāļi, kā tevi sauc?" Jautāja Stefans.
"Megana"
" Kāpēc tu bēgi, ja tu esi jauniņā ,tu tak mūs nezini, nekad neesi mūs satikusi, tev kāds ir kautko sastāstīji ,bet tā nav taisnība , nu vismaz par mani, par Deimonu gan viss varētu būt paties." teica Stefans
" EU beidz melot! Jā protams tu tagad esi labais brālis,bet viņa nezina kāds tu biji, esmu pārliecināts ka tu esi daudz vairāk cilvēkus nogalinājis nekā es." Tagad man nav ne mazākās nojausmas ,kas ir kas ,jo man likās ka Stefans ir labs,bet dzirdot ko Deimons tikko pateica, esmu pilnīgā neziņā ,esmu pārbijusies,nezinu ko darīt.!
Deimona sejā parādījās velnišķīga smīns" Tu tak zini ka es dzirdu tavus sirds pukstus , tu esi pārbijusies ,bet no kā tev baidīties, es tev nekodīšu! Nu vismaz centīšos!"  Es sāku smaidīt,  jo zināju ka tas ir sarkasms ,tāpēc es atbildēju tā pat." Es ar centīšos" Deimons pasmējās un Stefans pasmaidīja. Es tagad neesmu pat uztraukusies, es jūtos kā mājās , tāda sajūta ka mēs būtu pazīstami gadiem ilgi.
"Beidzot cilvēks kas saprot manu sarkasmu, viņa man patīk! "
"  Beidzot cilvēks kas izmanto sarkasmu, tu man arī patīc! " es atbildēju Deimonam .
" Deimon es tev neatļaušu ar viņu spēlēties !"
" Kurš teica ka es atļaušu viņam ar mani spēlēties, man patīk spēlēt spēles ,bet it īpaši ja es tajās uzvaru ,ne zaudēju!"  Redzēju kā Deimons sāka smaidīt , bet Stefans sapratu ka es zinu kā par sevi parūpēties.
" Stefan es viņu paturēšu, viņa mani vismaz saprot! "
" Jūs abi divi esat kā cimds ar roku ,jo esat tik ļoti līdzīgi ,tā noteikti nav laba lieta, zinot tevi Deimon" Šobrīt man ir vienalga ko Stefans saka ,jo man tiešām patīk Deimons , bet bļāviens cik ir pulkstens man vajag iet uz skolu! " Zināt ko ,man no sākuma ,bija bail no jums ,jo man viens puisis teica ka man vajag no citiem vampīriem uzmanīties,bet tagad zinu ka ,jūs nemaz slikti neesat,ja esat tad man ir tīri vienalga ,bet tagad man ir jāsteidzās uz skolu,es jūs vēl redzēšu?"
"Mani noteikti,ar tevi man ir jautri, un ja es tevi grasos redzēt ,tad arī tu Stefanu satiksi, jo viņš tevi pieskatīs."
Es sāku smieties,jo man likās tas viss tik smieklīgs ,ka vienam brālim jāpieskaita otrs.
" Labi ,tad atā "
" Gaidi mani ciemos!"Deimons smiedamies teica.
Tā arī mēs pašķīrāmies,bet es nevaru sagaidīt kad viņus atkla satikšu, bet labi man jāsteidzās uz skolu.