Kopā ar likteni ✔

Chapter 34

„Zinu, ka tas ir izdomājums – bet, veči, jums jāsaprot, ka bērnībā es ticēju Ziemassvētku vecītim, bāc, tas bija nežēlīgi episks atklājums ." Mūsu bariņš baudīja mānīgās saules siltumu skolas laukumā pie galdiņiem un apspriedām Olivera atklājumu.

Zoja ieritinājās Matisa klēpī un mielojās ar, līdzi paņemtajām, sviestmaizēm, kamēr puisis rotaļājās ar viņas blondajiem matu galiem.

Pamanīju, ka Ītans cenšas slēpt mazo smaidiņu, kad Olivers atklāja, kā netīši uzskrējis vientuļajam kamiņam pašu mājā, kur centās uzstīvēt sarkanās kostīma bikses. Sešgadīgam bērnam tā ir liela trauma.

„Eu, Oli, tu gadījumā nedomā iznākt no skapja?" Džei ķircināja nabaga puisi, kurš centās sasarkušos vaigus noslēpt aiz Pifas pleca.

„Ko vēl ne." Noņurdot paslēpa seju meitenes sprogās.

Steidzīgi jautrajam bariņam tuvojās Kriss līdz 'Sarika' iekrampējoties elkonī, apstādināja puisi. Pifa ar Zoju pirmās pamanīja diezgan aso vārdu pārmaiņu abu starpā. Rezultātā meitene dusmīgi apcirtās un devās pretējā virzienā. Saskatījos ar draudzenēm un iespurdzāmies par bārbijas bērnišķīgo uzvedību.

Krisam nemaz neinteresēja meitenes tantrums. Sasveicinājās ar visiem un apsēdās blakus, atbalstot roku man aiz muguras.

„Hei! Kas ar bārbiju?"

„Oi, labāk nepiemini, savādāk galva sāks sāpēt."

„Tik traki?" Pifa ieķiķinājās.

Pēc stundām abas devāmies pie manis. Neizpalika sasļukušā garastāvokļa uzmundrināšana.

„Starp citu!!!" Zilais acu pāris iemirdzējās un, uzsitusi ar plaukstu pa pieri, draudzene jautāja. „ Kā iet ar Pārkeru?"

„Varētu tev to pašu jautāt!" Noraizējusies vēroju draudzeni. Viņas acis bija saskumušas un domīgas. „Vai jums viss kārtībā?"

„Protams, kāpēc lai nebūtu? Tu jau zini kādi tie puiši."

„Diemžēl nojaušu. Bet tas nenozīmē, ka mums jādara tas, ko nevēlamies."Acīs redzēju, ka viņa vēlas izkratīt sirdi, tomēr kāda lieta attur. Iedrošinoši pasmaidu un ceru, ka viņa spēs dalīties. Es būšu blakus un gatava uzklausīt, lai arī cik ilgs laiks paies.

„Es zinu." Nobola acis un saspiež manus plecus. „Labāk parunāsim par tevi un jauko Pārkera kungu."Paipera, ar nepieklājīgi izaicinošu smīnu, ierosiņoši kustināja uzacis.

„Ko tu vēlies zināt?"Sakāvē nopūtos. Laikam ir pienācis laiks, kad gribas kādam izstāstīt par pēdējo dienu notikumiem un visu pārējo.

„Nelauz.. pag ko?! TU nemaz neliegsies?" Draudzene mazliet atkāpās un analizējoši nopētīja. „Tā! Kas tu esi un ko izdarīji ar manu draudzeni?" Meitene nopietni savilka uzacis un atbalstīja plaukstas uz gurniem dramatiskākam efektam.

„Beidz ākstīties! Biju domājusi tev visu izstāstīt, bet ja nevēlies.." Ķircināju draudzeni.

„Pag. Es tā nevaru.." Nervozi mīņājās no vienas trotuāra malas uz otru, saķērusi pieri. „Saproti? Draudzenes tā nedara. Vienā mirklī mainīt domas nav prātīgi. Zini, es ar sirdi varēju aiziet! Tu nemaz nenojaut kādā stāvoklī ir mana veselība. Ja nu man būtu slima sirds. Tas tagad nav svarīgi.Es zinu!"

„Beidz dramatizēt.." Nespēju pabeigt sacīto, kad meitenes gaiši brūnais ērkulis pazibēja aiz mājas durvīm. „Protams, jūties kā mājās." Nomurmināju, kad iegāju iekšā. Noliku somu uz letes un vēroju, kā draudzene revidē ledusskapi. Pie sevis nomurminot, kaut kolīdzīgu: „tādiem jaunumiem vajag kko uzkožamu" un „kas šeit garšīgs atrodas."