Kopā ar likteni ✔

Chapter 36

Kad piecēlos, vecāki jau bija devušies prom. Priecājos, ka beidzot viņi divatā varēs paceļot. Skola gads iet uz beigām un pavisam drīz mamītei būs ļoti daudz darba pie fonda stipendiju izsniegšanas.

Meitenes čalodamas nonāca lejā uz praktiski gatavām brokastīm. Lai gan neesmu vafeļu fans, pagatavoju Nanas iemīļotās brokastis.

Neita acis nemitīgi aizslīdēja līdz daiļavai, kas sēdēja man blakus. Kad Zoja pamanīja, acīs iemirdzējās uguntiņas un lūpās iezagās viltīgs smīniņš.

„Nataniel, saki man, mīļais bērns, kā tev patīk meitenes ar lokainiem matiem?" Sapratis meitenes zemtekstu, tūlīt kumos iesprūda kaklā un nosarka. Smiedamās draudzene pasniedz manam jaunākajam brālim ūdeni un piemiedza aci.

Man patiešām žēl Neita, jo Pifa nemaz neapzinās, kas pašlaik notiek apkāŗt. Varbūt tas ir labi. Varbūt nav īstais laiks pienācis.

Pie skolas atvadījāmies un katra devāmies uz savu pusi, piekodinot, ka satiksimies pustdienās.

Gandrīz pabeidzu kārtot skapīti, kas spēcīgas rokas apņēma vidukli un pagrieza pret spēcīgo ķermeni. Nemaz nevajag atvērt acis, lai saprastu, ka pretī stāvošā persona ir Kriss.

Nēesmu īpaši sajūsmā par jūtu publisku izrādīšanu, bet no draga saldo lūpu nobaudīšanas neatteiktos un tūdaļ skūpstam atbildu. Nometot rokā esošās gramatas, ieķeros mīkstajos matos un pastiprinu skūpstu. Abi baudā noelšamies un sajūtu kā puisis pievel aizvidukļa mani vēl tuvāk it kā ar tagadējo tuvumu nepietiek.

„Sveiks."

„Ienīstu zvanu." Kā es tevi saprotu, Mīļum.

„Es arī, bet mums jāiet uz stundu." Negribīgi draugs attālina apsārtušās lūpas. Mana mugura joprojām ir atspiesta pret skapīti. Puisis atbalsta pieri pret manu. Pēc mirkļa viegli noskūpsta un paceļ zemē nokritušas grāmatas. Pie klases kaislīgi noskūpsta, ka nākas pieturēties pie sienas, lai vispār tiktu līdz solam.

„Aw.. Beidzot Jūs esat kopā!!!!" ĻOTI enerģiska meites ar rūsganiem matiem pienāca klāt. Kolīdz Kriss izdzirdēja priecīgo balsi,viņa roka privātīpašnieciski apvijās manam viduklim un cieši piespieda sev klāt.

„Stap citu, daži lika 50, ka jūs nebūsiet kopā līdz skolas beigām." Man atkārās žoklis un ar acs kaktiņu redzēju, kā saraucas Krisa biezās uzacis un skatiens pauda 'WTF'. Smalkās rokas izpieda gandrīz visu dzīvību, kad piebilda. „ Es Jūs šipoju, Džeiker!" Iespiedzās un pazuda nebaidzamajos skolas gaiteņos.

„Kas tikko notika?" Atbildot paraustīju plecus.

Pustdienās pastāstīju par neparasto atgadījumu.

„Džeikers? Hmm.. Nav nevainas."

„ Izklausās mazliet dumpinieciski." Draudzenes apsprieda.

Uzmanība novērsās tiklīdz Kriss pievienojās bariņam un zpvija savas rokas. Rokas, pie kurām esmu pieradusi un nevēlos domāt par šīs personas pazaudēšanu.

Viņa aromāts vienlaikus veldzēja un reibināja. Apreibu, ka vairs nedzirdēju apkārt notiekošu. Ierausos Kris klēpī, jo nespējo nociesties nenobaudot saldo nektāru.

Viņa klātbūtnē jutos dzīva, uguniga un bez robežām. Bez sienas, kas reiz tika uzcelta, lai pasargātu sevi.

Kārtoju klasi pēc skolotājas lūguma, kad no zila gaisa uzradās meitene un piebakstīja ar garo, spigti rozā nagu pie pleca. Pagrizos pret svešinieci. Priekš tik jaunas meitenes pārāk uzkrāsojusies un drēbes pamaz skolas apmeklēšanai.

„Vējies kaut ko?" Neieinteresēti jautāju.

„Tu mani nepazīsti?"

„Vajadzētu?"