Vakara pastaigas (Shawn Mendes)

1.Nodaļa

Jauki! Es jau atkal kavēju skolu. Nu kāpēc es vienmēr atslēdzu modinātāju, kad tas nozvana?! Un protams tad es skrienu pa galvu pa kaklu, vēl somu likdama.

Ātri uzģērbju pirmos džinsus, kuri
patrāpās pa rokai un vienkāršu krekliņu, saņemu savus garos, brūnos matus copē un skrienu lejā pa kāpnēm uz virtuvi.
Mamma, kā jau ik  rītu ir atstājusi man uz galda kafiju un kruasānus. Nu jā, esmu nedaudz atkarīga no kafijas. Pārleju to savā termokrūzē, paķeru kruasānu un taisnā ceļā metos uz ārdurvīm. Cerams vēl paspēšu uz pirmo stundu, savādāk man beigas. Šī jau ir trešā reize šonedēļ, kad kavēju.

Man līdz skolai jāiet piecpadsmit minūtes, tāpēc ielieku austiņas un ieslēdzu mūziku. Kā jau vienmēr es pa ceļam uz skolu klausos Šonu Mendesu. Viņa dziesmas mani piepilda ar enerģiju visai dienai.

Ejot apēdu savu kruasānu un ik pa laikam uzdzeru kafiju. Vēl viens krustojums un būšu skolā. Ieskatos telefonā un pielieku soli, jo kavēju jau gandrīz pusi no stundas. Gribu iemalkot kafiju, kad pēkšņi uzskrienu kādam virsū un nokrītu uz zemes.

"Atvainojiet! Es ļoti steidzos un neskatījos, kur eju." Es uztraukusies ātri saku. Tikai ne tagad! Kāpēc tas vienmēr notiek ar mani?! Es jau tā kavēju, tagad es nokavēšu visu stundu.

"Viss labi. Pats vien biju vainīgs." Puisis atbild un palīdz man piecelties. Un tad man pielec, ka es pazīstu šo balsi. Es momentā paskatos uz runātāju. Ir vēl sliktāk nekā es domāju. No visiem cilvēkiem, kuros es varēju ieskriet, es ieskrēju tieši viņā. Šonā. Tajā pašā Šonā, bez kura dziesmām es nevaru dzīvot!

"Ak Dievs!" Es esmu tādā šokā, ka tas ir vienīgais, kas nāk pār manām lūpām. Viņš izbrauc ar roku caur matiem, un tad ierunājas:

"Tu mani pazīsti?" Par atbildi es tikai pamāju ar galvu, kaut gan tas vairāk izklausījās pēc apgalvojuma nevis jautājuma.

"Tev viss kārtībā?" Viņš jautā un nedaudz pasmaida. Kā es dievinu šo smaidu.

"Jā. Tā jau ir tikai kafija." Es nedaudz atslābstu un īsi iesmejos.

"Tad labi. Man jāiet, bet es ceru, ka mēs vēl tiksimies."

"Aha..." Es klusi atbildu un Šons atskatoties iet prom. Vai es sapņoju, vai arī Šons tikko pateica, ka grib mani vēl satikt?! Apjukusi eju uz skolu. Vairs nesteidzos, uz pirmo stundu jau tāpat nav jēgas iet.

Skolā pie skapīšiem mani sagaida Džesika. Viņa ir mana labākā draudzene jau kopš bērnības. Viņai ir zeltaini mati un dzidri zilas acis. Mūsu mammas ir labas draudzenes, tāpēc arī mēs tik ļoti sadraudzējāmies, kad bijām mazas. Mēs pagājušogad kopā bijām uz Šona koncertu. Tā bija labākā dzimšanas diena, kāda man ir bijusi.

"Minēšu, tu atkal aizgulējies." Viņa iesmejas un es viņai piebiedrojos.

"Tu taču mani pazīsti." Es smejoties atbildu. Bez Džesikas man skolā būtu ļoti garlaicīgi. Viņa vienmēr atrod par ko pasmieties.

"Tagad stāsti, kā tas gadījās." Viņa norāda uz manu krekliņu ar kafijas traipu.

"Tu neticēsi. Es nejauši uzskrēju virsū Šonam Mendesam un nolēju mūs abus ar kafiju." Džesikas acis ieplešas šokā un viņa iesaucas:

"Detaļas! Es gribu zināt pilnīgi visu!" Viņa mani aiz rokas velk uz klases pusi, un tā ejot es viņai visu izstāstu.

A/N: Agrāk šis stāsts bija manā otrajā profilā (Invisble_for_life), tagad tas tiek pārcelts uz īsto profilu. Drīz būs turpinājums.
Arta🖤