Katram cilvēkam ir lūzuma punkts, bet arī katram cilvēkam ir sirds kas saka ka nedrīkst apstāties. Es savus pazaudēju, bet es nepazaudēju savu sirdi. Tā vel projām pukst, tā vēl jūt prieku un skumjas. Tā saka ka nedrīkst apstāties, tāpēc es to nedaru, es eju uz priekšu. Kaut tas ir ļoti grūti skatīties uz priekšu nevis atpakaļ. Es zinu ja es paskatīšos atpakaļ, tas būs mana lūzuma punkts. Es eju uz priekšu neņemot vērā ka visa pasaule liek atskatīties.
Sēžam vietā kur mani neviens neatradīs. Cenšoties saprast kas ar mani notiek, cenšoties saprast uz kurieni iet. Skatoties pa logu redzu kā citi viens otram palīdz. Es sēdēju vienā istabā ar meitenēm kuras nebija labās domās par mani. Es atceros to dienu kad paziņoja. Kad man būs jauni vecāki. Citi varbūt būtu priecīgi, bet ne es. Es gribēju būt citāda, gribēju būt viena. Gribēju pati tikt galā ar sevi, negribēju lai citi iejaucas manā dzīvē. Cilvēki bija nesaprašanā par mani, kāpēc gribēju būt savādāka. Nesaprašanā par to kas es esmu.
Manā istabā bija viena meitene, kura gribēja saprast mani. Jau no manas atnākšanas, centās ieskatīties manī. Vienalga cik to es negribēju viņai tas izdevās. Kad biju sakrāmējusi mantas ,lai dotos prom. Viņa skatījās uz mani ar asarām acīs. Es varēju arī šeit palikt, ja es vairāk saprastos ar cilvēkiem, bet es to nedarīju. Es tāda nebiju es biju savādāka. Kad gribēju iet prom viņa teica. "Kāpēc tu tāda esi, kāpēc tu gribi atšķirties? Kāpēc tu neatļauj sev palīdzēt." Es atskatījos uz viņu un klusi teicu. "Es negribu atkal kādu pazaudēt." Pateicot to es skrēju. Skrēju tur kur mani neviens neatradīs. Es ieskrēju mežā un paslēpos. Gribēju lai viņi mani nemeklē, bet viņi to darīja. Pēc kāda brīža viss mežs bija pilns ar cilvēkiem un policiju.
Zināju ja negribu tur atgriesties man kaut ko jaizdomā. Es zināju kad netālu bija meža māja, kur kādreiz bija mana slēptuve. Tur noteikti būtu viņa. Man nebija izvēles. Kad biju pie mājiņas ieskatījos tajā. Viņa tur sēdēja, tā kā gaidītu mani. Zināju ja es gribi tikt ārā no šī meža, man vajadzēja viņas palīdzību. Kad es ienācu mājiņā viņa sāka raudāt. Tas bija mūsu abu lūzuma punkts. Tāpēc viņa varēja ieskatīties manī. Mēs abas gribējām tikt prom. Viņa gribēja nākt līdzi, bet ja viņa nāktu ar mani, tas varētu apdraudēt viņas dzīvību. Viņa bija desmit gadu, viņa nevarētu izdzīvot. Viņa arī nekad neietu atpakaļ. Vienalga cik sāpīgi man tas bija, man viņu bija jāņem līdzi. Ja es viņu atstātu, tas būtu mans otrs lūzuma punkts. Viss sāpīgāk bija tas kad abas zinājām kad esam māsas. Mēs ātri tikām ārā no meža, bet mēs nezinājām kur tālāk iet. Mēs nevarējām palikt.
Vienīgais veids kā mēs varējām izdzīvot, bija doties un Zaļo ezeru. Tā sauca lielāko mežu mūsu valstī. Tur ieejot ārā nevarēja iziet, bet arī tā bija vieta kur neviens nedomātu meklēt. Tas atradās netālu. No muguru puses atskanēja balsis. Mēs negrasījāmies palikt. Es satvēru māsas roku un skrēju.
Dzirdēju kā mana māsa klusi raud. Viņa bija pārbijusies. Viss tikai manis dēļ, tikai tāpēc kad man bija bail ,no pagātnes. Dzirdēju kā balsis nāca tuvāk un tuvāk. Šķita kad viņi ir turpat aiz muguras.
Mums nebija nekā līdzi, jo sakrāmēto somu atstāju pie durvīm. Mums nebija ēdiens. Mums nebija ūdens. Mums nebija nekā. Es skrēju pa ceļu nezinādama kur iet. Visu mūžu skrēju no bailēm. Visu mūžu centos atšķirties.
Dzirdot manas māsas soļus, es sapratu. Es nēsmu viena man līdzi ir māsa. Kura man vienmēr atbalstīs. Vienalga to kad es viņu pievīlu un tajā naktī aizmirsu. Viņa vēl projām gribēja būt mana māsa.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
