Kopā ar likteni ✔

Chapter 37

Senior 22 daļa

Iespējams, ka pagulēju tikai stundiņu, jo Krisa situācija nelika mieru un sliktā priekšnojauta aizgaiņāja miegu kā vējš mākoņus.

Pēc filmas visi vēl kādu laiciņu pačalojām, pēc tam pa vienam sākām atlūzt. Puišiem ierīkojām guļas vietas viesistabā, meitenes ieņēma manu necilo kambari.

Rīts bija visai haotisks. Ar somām, koferiem un samiegojušos mani. Būtībā visu atceros kā pa miglu. Rīta rutīna norisinājās autopilotā, tā pat kā brokastis un brauciens mašīnā.

Pamodods uz īsu brīdi, kad ieraudzīju Kisa smaidošo seju. Acis vēstīja pa visam citu operu, bet tas dotajā brīdī palika otrajā plānā. Drauga apskāviens aizgaiņājavisu slikto priekšnojautu un sirds norimās. Pielipu puisim kā dēle.

No autobusa brauciena atkal neko daudz neatcros, jo miegs panāca savu. Pa ausu galam dzirdēju dažas sarunas draugu starpā.

„Ko darīsi ar viņu?"

„Nezinu, vecīt. Nezinu.."

„Saproti, ka skuķis tevi mīl. Tev vajadzēja redzēt viņu vakar. Tas bija sasodīti dīvaini."

„Kādā ziņā?"

„Hei, Dī. Celies." Pifas centieni maigi pamodināt, iztrūcināja no ciešā miega un es salēcos, nejūtot Krisa klātbūtni.

„Kur.."

„Palīdz sanest somas."Draudzene dīvaini paskatījās, bet man atlika atkrist neērtajā krēslā un nopūsties.

„Negribu būt nejauka, bet piestrādā pie savu jūtu izrādīšanas."

„Nesapratu?"

„Nabadziņš gandrīz bez elpas palika un knapi tika ārā no savas vietas."

„Akd! Ko man darīt? Es to nespēju kontrolēt. Beidzot, kad mūsu starpā sāk kaut kas veidoties, es visu sabojāju."

„Džeina, beidz! Tā nav. Vnk. Zinot Pārkeru, viņš nav pieradis pie tik nopietnām jūtām, bet dod viņam laiku." Meitene mierināja, bet tas nepavisam nelīdzēja. Sadusmoja draudzenes nenopietnā attieksme. Viņa nesaprot, ka Kriss man ir svarīgs. Pifa nekad nav mīlējusi pa īstam. Kad ne tikai iemīlies otrā personā, bet mīli ar visu savu būtību. Mazliet skan līdzīgi apsēstībai, bet ko darīt personai, kurai ir dota iespēja šo mirkli izbaudī. Es ceru, ka mums būs kopīga nākotne.

Paklausot meitenes padomam, nolēmu ieturēt distanci. Atkal tas vārds. Distance. Ar to arī sākās mūsu attiecības. Ja tās var tā nosaukt.

Zoja ieņēma gultu, kas atradās blakus numuriņa durvīm. Nākamo – mūsu klasesbiedrene. Paiperas čemodāns tika iemests blakus manai guļvietai.

„Hū! Tas gan bija smagi."Pifa visu acu priekšā izklājās pa visu gultu un aizvēra acis.

Pievienojās nezināmās istabas biedrenes draudzenes. Pēc sarunām nopratām, ka divas meitenes, kas ir kopā sauc Eva un Vija. Istabas biedrenes vārds ir Ina, bet ceturtā meitene – Sema.

„Cik vēl ilgi? Mans vēders sāk ar ribām dejot čaču."Pifa čīkstēja, ierakdamās spilvenos, kurus bija nočiepusi no pārējām meitenēm, aizbildinoties ar nevainīgu smaidiņu.

„Pacietību bērns!" Mātišķā balsī ķircināju draudzenes nepacietību, kamēr akurāti, salocītās drēbes, kārtoju skapī. „Man patīk, kad viss ir savās vietās."Mierīgi atbildēju, lai gan iekšā viss mutuļoja aiz nepacietības ātrāk satikt Krisu.

„Pedante." Nobolīja savu pelēko acu pāri.

„Un lepojos." Apsēdos izvēlētajā gultasvietā, kas atradās vistuvāk logam, pavetot majestātisku ainavu uz kalniem.