Kopā ar likteni ✔

Chapter 41

The Last Chapter

Vēl pēc vairākām nedēļām.

Kriss Pārkers

„Man vajag svaigu gaisu. Šeit ir smacīgs." Izgāju uz balkona. Tā jau ir labāk.

Kāpēc Olivers mani uz šejieni atvilka? Kaut kā nevelk uz izklaidēm. Kāpēc es nevaru Viņu atrast? It kā Viņa būtu pazudusi no zemes virsas.

Sasodīts, kā man Viņas pietrūkst. Viņas smaržas, pieskāriena, viņas koši sarkanās lūpas. Esmu vienkārši idiots. Kā es varēju būt akls. Kas man bija lēcies. Smagi ievilku elpu un pēc mirkļa izlaidu.

Nakts tiešām ir vienreizēja. Neskatoties uz to, ka deg laternas, var nedaudz redzēt zvaigznes. Mēness arī spoži debesīs atspīd.

Izdzrdēju maigu, klusu, bet mazliet saraustītu nopūtu un pagriezos tās virzienā. Tā ir.. Džeina? Mana Džeina.. Sirds apstājās uz momentu. Jā, tā ir Viņa. Akd. Viņas skaistums nav mazinājies. Tas liek aizrauties elpai. Kā es varēju būt tāds stulbenis, ka neklausīju savai sirdij, bet ļāvos senča ietekmei?

Mēness spožums sajaucies ar laternu gaismu viegli apspīd Viņas maigo sejiņu, liekot tai mirguļot ar sudrabainu un zeltainu mirdzumu neaprakstāmā veidā. Gaisma mīlīgi pieskaras Viņas pierei, vaigiem un Viņas pilnajām lūpām, liekot tām izskatīties vēl trauslākām un pavedinošākām.

Matos spēlējās vējš, kas laiku pa laikam noslēpa piemīlīgo seju, bet tūdaļ to atkal atklāja no jauna. Man patīk Viņas matu aromāts, kas man tagad pietrūkst. Tas lika man atslābt. Tagad tajos sagūlušies dimanti nu mirdz ar neredzētu lepnumu.

Ne tikai Viņas skaistā un iekārojamā āriene aizrauj, bet arī sirds ir pilna labestības un neviltotas mīlestību pret citiem. Ik reiz, kad Viņa ienāca telpā, tā kļuva simts reiz gaišāka un jaukāka, kā Viņas būtība. Nesamākslotība un vienkāršums mani vēl vairāk pievilka.

Kādu laiku vēroju. Džeina bija piegājusi pie balkona margām un uzlika savas maigās rokas uz tām. Ar skumjām acīm lūkojās tālumā, meklēdama nesasniedzamās atbildes. Tājās draiski spēlējās dimanta pērlītes.

Pēc dažām minūtēm, atspiedusies turpat pret sienu, Viņa izlaida kārtējo smago nopūtu. Pār viegli sārto vaigu noritēja vientuļa asara. Sirds apstājās un asinis dzīslās sastinga.

Kas ar Viņu ir noticis? Dzīves prieks ir pazudis un katrā kustībā jaušams smagums. Tas vieglums un optimisms pagaisis kā mirāža pēc svelmainas dienas . Mīļās acis ir pilnas skumju un kaktiņā kautrīgi gozējās spoža asara, kas grib izlauzties uz āru, tomēr tā tiek noturēta un neļauj pamest maigās skropstas.

Man pie Viņas ir jāpieiet. Tagad..

Džeina mazliet saraujas no pārsteiguma, kad balkona durvis ar nelielu troksni tiek atrautas vaļā un kāda man nezināma meitene ar rozā matiem un pīrsingu uzacī jautā: „Hey, Džeina. Nāksi? Viņš tevi gaida iekšā." Meitene satraukti pārlaiž skatienu pāri balkonam.

„Jā, pēc mirklīša." Nedroši pasmaidot atbildēja.

„Tev viss kārtībā.."

„Jā, Jā. Dod man minūti." Pārtraucot atbild.

„Labi.." Respektējot Viņas nevēlēšanos turpināt sarunu iesteidzās atpakaļ un pazuda pūlī.

Kas notiek?

Kas Viņu gaida? Manu Džeinu...

Džeina?

Kas Tevi gaida?

Mans prāts bija pilns jautājumu bez iespējamām atbildēm. Es nespēju pakustēties. Es gribu kliegt, skriet pie Viņas, apskaut un turēt cieši pie savām krūtīm. Čukstēt ausī, ka viss būs labi. Paslēpt seju zīdainajos matos un vēl reizi ievilkt plaušās šo reibinošo ziedu aromātu, kas ir tikpat maigs un smalks, kā pati Džeina.