Tēja 50 nokrāsās

13 nodaļa

Kristaps man atbrauca pretī ar savu jauno Vespu. Jau tikko iznākusi no kāpņutelpas, es pamanīju viņa stāvu, izklaidīgi atspiedušos pret rollera stūri. Viņš izskatījās kā Apolons, kā Dāvids, kā skaistākā skulptūra un reizē dievība. Sūnzaļā, adītā veste lieliski izcēla viņa slaido augumu, bet ciešā piegriezuma krekls to nosedza. Es zināju, ka bez krekla viņš izskatīsies pārāk labi, un es gribēšu viņu dabūt tūlīt un tepat. Mani ceļgali kļuva ļengani, mērojot ceļu viņam pretim. Gaišās džinsas un beznosaukuma kedas lieliski papildināja viņa fantastisko tēlu, bet tumšie briļļu rāmji iezīmēja zeltaini medaino, vērtējošo acu skatienu. 

 "Sīles jaunkundz?" Kristaps mani galanti uzrunāja, pasniegdams pretī roku. "Jūs izskatāties fantastiski," viņš novērtēja, silti brūnajam skatienam aizkavējoties pie Kates aizdotās puķainās keitas. Es nedaudz nosarku, jo patiesi nebiju centusies izskatīties fantastiski. Drīzāk lietišķi. Bet mana gaumes izjūta, šķiet, bija izspēlējusi kādu joku. 

 Kristaps pasniedza man ķiveri un pēc tam palīdzēja uzsēsties uz Vespas. Viņš ieņēma savu vietu, satvēra manas rokas un aplika sev ap vidu. Mani pirksti juta viņa muskuļus pat cauri vestei un kreklam. Kristaps iedarbināja rolleri un strauji uzņēma ātrumu. 

 ***

 "Tev ir jādzer, Aina," viņš spītīgi norādīja, pabīdīdams krūzīti manā virzienā. Kristapa parasti silti brūnās acis šobrīd šķita esam gandrīz saltas.

 "Es vairs negribu," es atbildēju, neveltīdama tējas tasei nekādu uzmanību. Manas domas kavējās pie līguma. 

 "Tu saproti, ka tas nav legāli izpildāms?" es viņam norādīju.

 "Protams, Sīles jaunkundz," viņš atlaidās no tējas krūzītes bīdīšanas, un skatiens turpināja mani caururbjoši vērot. "Bet jautājums nav par likumiem un parakstiem, bet gan par uzticēšanos. Vai tu man uzticies, Aina?" viņš jautāja. 

 Ak, tad par uzticēšanos! Kāda mana daļa gribēja atbildēt — jā, es tev uzticos. 

 "Jā," es atbildēju, pavilkdama tasīti aiz osiņas uz savu pusi. 

 "Laba meitene, Sīles jaunkundz," viņš atzinīgi pasmaidīja, vērodams, kā es lēnām paceļu krūzīti pie lūpām un iedzeru mazu malciņu karstās tējas. Tā smaržoja reibinoši. Atceroties, kā spēja reibināt viņa skūpsti, es sajutu karstumu ielīstam pavēderē, mani augšstibi saspringa. 

 "Vēja jaunskungs," es tik pat formāli atbildēju, slēpjot nosarkušos vaigus aiz plaukstas, kas man pie deguna turēja smaržīgo tējas krūzi. 

 "Tu zini, ka vari man uzticēties, es tev nedarīšu pāri," Kristaps atgādināja, pārsēzdamies vienu spilvenu tuvāk man. Tagad, apskatīts profilā, viņš izskatījās vienkārši pasakaini. Hipsterīgi paspūrušie mati, taisnā deguna līnija, kas balstīja tumšo briļļu rāmi, izteiktā zoda līnija... Skatiens kavējās, neskatoties uz to, ka viņa maigi brūnās acis nevarēja redzēt. Šķita, ka viņš par kaut ko domā. Vai tiešām viņš apsvēra kompromisus līguma punktiem, ko es biju viņam iesniegusi e-pastā? 

 "Tu zini, ka es tev varētu likt tagad gribēt parakstīt līgumu," viņš pēkšņi pagriezās pret mani un pieliecās pavisam tuvu. Krūzīte ar tēju sastinga manās rokās. Slāpes, nekad nebijušas, pazuda pavisam. Es jutu viņa silto elpu sev pie vaiga, bet acis tumšas tējas krāsā joprojām izaicinoši vērās tieši man sejā. Kristapa roka pasniedzās un nogūla uz mana augšstilba, liekot maniem muskuļiem saspringt. 

 "Vēja jaunskungs," es vārgi iebildu, kaut gan labi zināju, ka es kūstu zem viņa pieskārieniem. Viņš šķita apņēmības pilns man pierādīt, ka es viņu gribu, kaut arī es to jau labi apzinājos. Kristapa roka slīdēja augšup. Es jutu, kā manos vaigos atkal iedegas sārtums. Tējnīca pēkšņi šķita tik karsta.