Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

15. nodaļa

Pēc tā vakara, kuru mēs pavadījām, spēlējot videospēles un ignorējot dusmīgu klasesbiedru zvanus, kas bija adresēti Denijam, mēs sākām satikties biežāk. Skolā mēs joprojām uzturējām draudzīgas attiecības, bet pēc skolas mēs bijām kas nedaudz vairāk. Es vēl ar vien nejutos gatava attiecībām, taču lēnām tas sāka mainīties. Varbūt es sāku izprast Deniju un sāku saprast, ka ar viņu kopā nebūtu tik slikti? 

Bija jau kāda Decembra rīts un mēs braucām tramvajā. Ārā bija tumšs un sniegpārslas jau sāka krist. Denijs bija nedaudz miegains un mēs daudz nerunājām. Lai arī miegs nāca visiem vienādi, tas nemainīja faktu, ka pirmajā stundā mums jāraksta kontroldarbs. Neviens to negribēja, bet mēs nevarējām izmukt no šī lāsta. Pirmais semestris tuvojās beigām, tādēļ mums bija jāpaspēj iegūt labas atzīmes.

Decembra pārbaudes darbu dēļ, visi bija sākuši meklēt, no kā norakstīt stundu matreālu, kas bija iekavēts vai neuzrakstīts. Tā es iepazinu Pēteri no manas klases. Ļoti latvisks vārds. Viņš nebija īpaši populārs un uz skolu nāca reti. Kate stāstija, ka viņš nemaz neiespringstot uz mācībām, un ka naktis pavada alternatīvo grupu koncertos.
"Man teica, ka tu esot bijusi uz visām literatūras stundām. Iedosi kladi?" viņš mani uzrunāja kādā starpbrīdī, kamēr ēdu. Denijs bija aiztinies uz konsultācijām.
"Piedod, bet viss man tiešām nav un tikko aizņēmos citu kladi lai pierakstītu trūkstošās tēmas," es teicu, un papildināju savu teikto ar jautājumu, "varbūt tu vari apskatīties, kas tev trūkst un kaut ko norakstīt pēc stundām?"
Pēteris paraustīja plecus un teica ka pēc stundām mani atradīs un atvadījās.

Nākamā stunda bija audzināšana. Skolotāja nemēdza iespringt uz mācīšanu un mūs savaldīt nevarēja, tādēļ visi darīja savas lietas un daži piedalījās sarunās ar skolotāju. Pēteris bija apsēdies priekšā man un Katei, un pagriezies pret mums.

"Čau, Kate." viņš teica, bet viņa tikai nobolīja acis, kamēr Pēteris turpināja, "eu, Dana, es šodien nevarēšu palikt pēc stundām, es varētu tagad kaut ko norakstīt, ne?"

Es paraustīju plecus: "Kāpēc gan ne?" un iedevu viņam kladi.

"Un vai mēs drīkstam zināt, kādēļ tu nevari palikt pēc stundām?" Kates sievišķīgā balss pavaicāja, kamēr es ar acīm meklēju Deniju.

"Dāvim mēģis"

"Kāpēc tev tur jābūt?"

"Es sarunāju ka būšu"

"Kas ir Dāvis?" es ievaicājos kad biju sapratusi par ko viņi runā.

"Mans labākais draugs, no 11.b klases"

"Un ko viņš spēlē?"

"Metālu" viņš ātri atbildēja, turpinot norakstīt klades saturu.

"Es domāju - kādu instrumentu?"

"Ā, Basu."

Pēc tam viņš rakstīja un mēs neko nejautājām. Kad Pēteris bija pabeidzis rakstīt, viņš pacēla galvu un vaicāja: "Varbūt jūs abas gribat nākampiektdien atnākt uz Dāvja grupas koncertu? Es varētu jūs dabūt iekšā par brīvu."

Kate atbildēja, ka viņa neklausās tik šausmīgu mūziku, bet es neredzēju iemeslu neiet.

"Es labprāt. Vai drīkstu atvest līdzi arī draugu?"

"Sure! Sarunāsim kur un kad satikties"

Kad stundas bija beigušās, mēs ar Deniju devāmies uz tramvaja pieturu. Denijs iesāka sarunu: "Es redzēju, ka audzināšanā runāji ar Pēteri. Ko viņš teica?"

"Viņš paprasīja kladi, lai norakstītu literatūras tēmas, un uzaicināja uz koncertu nākošpiektdien."

"Kādu koncertu?"

"Viņa labākais draugs spēlēšot. Es gribēju paprasīt, vai tu gribi atnākt."

Denijs aizdedzināja cigareti.

"Tu, protams, drīksti atteikties." Es viņam paskaidroju, īsti nezinot kādēļ.

"Nākampiektdien es plānoju atpūsties savādāk," viņš atbildēja izpūšot dūmus.

"Es varu aiziet arī viena pati, nav problēma, tikai gribēju zināt, vai tu arī nāksi."

"Nu es negribu."

Atlikušo ceļu es klusēju. Fakts, ka man būs jāiet vienai, mani neiepriecināja. Dēļ tā paša iemesla mans prāts sāka domāt, ko iesākt un ko aicināt. Varbūt kādu no Ogres? Es izņēmu savu telefonu no kabatas un uzrakstīju Laimai. Viņa tomēr bija mans līdzdalībnieks visos nedarbos, ko veicu Ogrē. Denijs vēl neko nebija teicis un tramvajs vēl nebija atnācis.

"Tu izskaties īgns," es uzrunāju Deniju.

"Ko? Nē, es vienkārši esmu noguris... Kā tu domā, cik labi uzrakstīji kontroldarbu?"

Par kontroldarbu es biju galīgi aizmirsusi.

"Man šķiet, ka vajadzētu būt labai atzīmei," es meloju. Nebiju atkārtojusi pilnībā neko. 

Denijs pamāja ar galvu un tajā brīdī piebrauca tramvajs. Šajā laikā tas pagadījās dizgan tukšs, tādēļ mēs varējām apsēsties. Es pārbaudīju savu telefonu un Laima bija atbildējusi. 

[Laima]: "Es tad esmu brīva. Būtu jauki aizbraukt uz to koncertu, jā. Tu saki ka pa brīvu varam tikt?" 

[Es]: "Brīnišķīgi, ka vari tikt."

[Es]: "Pēteris (čalis kurš piedāvājā koncertu) teica ka varēs mūs dabūt iekšā, bet mēs vēl runāsim par to kā un kur tikties."

[Laima]:"ideāli. es sadabūšu naudu vilcienam, bet tu sarunā ar mammu ka varu palikt pie tevis, labi?"

[Es]:"Labi es sarunāšu. Vakarā ieej skype."

Denijs paskatījās uz mani, bet neko neteica. Atlikušo ceļu tramvajā mēs pavadījām klusējot. Denijs kārtējo reizi izkāpa manā pieturā, lai atvadītos no manis, un aizgāja līdz savām mājām smēķējot. Sniegpārslas vēl ar vien krita, un pirms ieiešanas mājā, es pavēroju Rīgas "klusumu". Viss bija daudz klusāks nekā mācību gada sākumā.

Es atvēru durvis un devos iekšā kāpņu telpā. No dažiem dzīvokļiem plūda ēdiena smarža un tas man atgādināja par to, ka gribu paēst. Dzīvoklī iegājusi un novilkusi jaku, es paskatījos spogulī. Mati jau bija krietni atauguši un izbalējuši vairāk nekā parasti. Šķiet, bija laiks tos atkārtoti krāsot. Jāpatur prātā, ka kādu dienu tie ir jāatjauno. Ledusskapī nebija nekā daudz. Es ielēju sev apelsīnu sulu un uzcepu pelmeņus. Tas bija viss, kas vajadzīgs, lai vakaru pavadītu pie datora, nedarot neko lietderīgu.