MANĪ

Prologs: Klosteris

Mūķeņu lūgšanas piepildīja kluso pēcpusdienu. Ik pa brīdim karstajam gaisam izlidoja cauri kāda slavinoša dziesma Pasaules Radītājam. Liesma pati lūgšanās nepiedalījās, jo kā skolniecei tas bija vēlams, bet ne obligāti jādara.

- Kādi jautājumi šoreiz neliek tavam prātam mieru, bērns?- abate Terēze jau labu laiciņu vēroja meiteni. Viņa pēc lūgšanām izlēma mazliet pastaigāties ziedu pilnajā dārzā. Vasara šogad bija dāsna.

Liesma mazliet sabijās.

-Nedzirdēju Jūs nākam, svēto Māt!- viņa nekavējoties paklanījās.

Abate klusēja un gaidīja.

Liesma viņu fascinēja. Viņa nebija vienīgā studente šī klostera sienās. Daudzas cienījamas un turīgas ģimenes sūtīja savas meitas šeit skoloties. Visas bija labi audzinātas, talantīgas, mierīga rakstura un paklausīgas. Liesma arī tāda bija, bet šīs mazās meitenes prāts nebeidza pārsteigt.

Četrus gadus atpakaļ Liesma uzsāka studijas. Vēl trīs šeit jāpavada un abatei šī doma nepatika. Mūķene jau tagad juta sevī dzimstam neaprakstāmas skumjas. Jā, jebkurai meitenei viņa pieķērās un uztvēra kā savu bērnu, bet Liesma tik tiešām bija citādāka. Varbūt viņas vecāki ļautu savai pirmdzimtajai palikt klosterī un kalpot Radītājam?

-Māte?- meitene beidzot ierunājās.

-Jā, bērns,- abate saspicēja ausis.

-Toreiz biju maziņa, tikai deviņus gadus veca. Pirms tēvs un māte mani atveda šeit. Toreiz prasīju svētajam Tēvam kādēļ dēmoni ir tik neglīti ja viņi ir kritušie eņģeļi, jo eņģeļi taču ir skaisti. Viņš man neko neatbildēja. Pateica, ka tāda ir Radītāja griba un labi audzinātas meitenes par to nedomā. Vai tiešām esmu slikta jo nesaprotu kādēļ?-

-Kādēļ tu esi slikta?- abate mazliet samulsa.

-Nu es neticu, ka dēmoni ir neglīti. Nu tādi, kuri sazīmēti Radītāja tempļos uz sienām, griestiem un altāros,- Liesma nedroši atbildēja.

-Un kādēļ tu tam netici?- sieviete turpināja jautāt, lai gan zināja ko atbildēt.

- Jo dēmoni reiz bija eņģeļi. Eņģeļi ir skaisti,- meitene pasmaidīja.

-Ko tu pati par to domā? Kādēļ dēmoni tiek attēloti neglīti ja viņi ir kritušie eņģeļi?-

Liesmas brūni pelēkās acis sastapās ar abates pasteļa zilajām.

-Vai drīkstu bibliotēkā palasīt kādu manuskriptu? Man jāpadomā un tad atbildēšu,- pēc ilga klusuma brīža sekoja atbilde un domu pilnais skatiens atkal aizmaldījās pāri klostera mūriem.

Abate Terēze viegli pamāja ar galvu. Liesma atkal paklanījās un devās uz bibliotēkas pusi.

Tiešām, absolūti brīnišķīgs bērns! Cik svētīgi , ka Radītājs devis viņai tik labus vecākus. Par sarunu ar mācītāju viņa zināja. Liesmas tēvs to izstāstīja un tā vietā, lai ņemtu vērā svētā tēva padomu, viņš izlēma meitas ziņkāri apmierināt. Inteliģence neesot grēks. Tā viņš uzskatīja. Pats vēl piebilda, ja viņa sieva nebūtu tik gudra, tad nekad viņu neizvēlētos. Skaistas esot daudzas, bet ar galvu uz pleciem un labu sirdi maz.

-Māte! Māte!Abate!-

Klostera vecākā māsa skrēja aizelsusies. Balsī varēja saklausīt paniku, bailes un izmisumu. Fakts, ka viņa skrēja jau liecināja, ka ir noticis kas ļoti slikts.

-Māsa Agnese? Kas noticis? Kur tāda steiga? Apsēdieties! Nav labi jūsu gados skriet!-

-Abate.....- māsa tvēra pēc gaisa.

Sieviešu skatieni sastapās.

- Skaidrs,- abates pasteļu zilās acis kļuva tumšas.

-Dzīvos,-

Sieviete lēni iztaisnojās un pagriezās pret runātāju. Ar vieglu rokas mājienu viņa deva māsai Agnesei pavēli nekavējoties doties prom.

Situācija varēja kļūt ļoti neglīta. Cilvēku acīm tas nebija jāredz.

-Šoreiz nāku ar mieru,- vīrietis cieņpilni paklanījās.

-Es tev tūkstošiem reižu esmu teikusi, ka nedrīksti šeit nākt! Un vēl tikpat reižu atgādināšu- meiteni tu neredzēsi!- viņa nošņācās un acis lēnām kļuva melnas.

Vīrietis mazliet atkāpās.

- Tu labi zini tā diena pienāks. Mūžam viņu nenosargāsi,- viņš mierīgi sacīja.

- Ja vajadzība spiedīs, es zvēru, pārgriezīšu viņas rīkli tev redzot! Bez mana lāsta viņa no šejienes neaizies! Šoreiz tu neko nedabūsi!!!-