Nogurums

I

Skumjas, vientulība, nomāktība un bezcerība. Manas pastāvīgās pavadones. Gadiem ejot tās ir pārņēmušas mani pilnībā. Lai arī cik krāsaina būtu pasaule, es to redzu pelēcīgos toņos. Ja spīd saule, tad tikai caur mākoņiem. Vienmēr ir mitrs. Tāda ir mana pasaule. Un tāda tā paliks. Vienmēr.

Savās atmiņās es bieži atgriežos pagātnē, atceroties liktenīgo 1820. gadu, kurš bija visa sākums. Tobrīd man bija 18 un es savā dzīvē biju redzējis daudz. Lai gan pagājuši jau daudzi gadi, es visu atceros tik skaidri it kā tas būtu noticis tikai vakar.

Toreizējā Londona krasi atšķīrās no tagadējās. Es tur biju dzimis un uzaudzis. Pilsētu pastāvīgi klāja smogs, no fabriku skursteņiem vēlās ārā melni dūmi. Jau uzmetot vienu skatienu šīm fabrikām, rīklē iestrēga kamols un pār ķermeni pārskrēja drebuļi. Darbs tajās bija īstas mocības. Taču vēl lielākas mocības bija darbanami. Neviens nevēlējās tur nokļūt. Lai arī cik smags nebūtu darbs fabrikās, lai arī cik trūcīgs nebūtu pašu gādātais uzturs un lai arī cik nožēlojami zaņķi nekalpotu par dzīvesvietu, tas tomēr bija tūkstoškārt labāk nekā mitināties darbanamā. Rūpējoties par sevi pašam, bija cerība nodzīvot krietni ilgāk nekā nododot sevi darbanama gādīgajās rokās.

Es mitinājos vienā no neskaitāmajiem Londonas graustiem, uz kuru veda dažas no daudzajām Londonas šaurajām un netīrajām ieliņām. Mūsu miteklis bija divas tumšas, noplukušas istabas, kurās es mitinājos kopā ar vecākiem un saviem brāļiem un māsām. Pavisam mēs bijām pieci bērni. Ģimenē strādāja visi – cik nu kurš varēja. Es sāku strādāt piecu gadu vecumā, mans pirmais darbs bija ielu slaucīšana. Toreizējā Londonā tas nozīmēja, ka darba man nekad netrūka.

Gadiem ejot, atmiņas izbalē un ir lietas, kuras atceros vairs tikai miglaini. Gluži kā garāmejot atceros to, kā nomira mana jaunākā māsa. Viņa smagi saaukstējās un pēc kāda laika nomira. Cik man toreiz bija gadu? Varbūt desmit? Cik gadu bija viņai? Neatceros.

Pēc viņas nāves ģimeni pārņēma teju vai atvieglojums – par vienu muti mazāk, ko barot. Varbūt man tā tikai liekas, taču neviens nelikās nobēdājies par viņas nāvi. Kaut gan, varbūt viss bija citādi....

Mana vecākā māsa apprecējās un aizgāja no ģimenes. Viņas vīrs nebija no turīgajiem un viņi dzīvoja visai pieticīgi.

Kad man bija varbūt 14 gadu, trūkums darīja savu. Nomira mamma. Mēs palikām četri: es, mans tēvs un divi mani vecākie brāļi. Tolaik es jau strādāju vienā no Londonas fabrikām. Divpadsmit stundu darba diena šķita tīrā laime. Manējā parasti ilga 16 vai 18 stundas. Monotons, kaitīgs un slikti apmaksāts darbs. Mana veselība kļuva arvien vājāka.

Kad man bija apmēram 16 gadu, nomira arī tēvs. Šķiet, fabrikā notika kāds negadījums. Mēs ar brāļiem palikām trijatā. Divistabu dzīvoklis mums bija par dārgu un mēs pārvācāmies uz kādu nožēlojamu istabu ar zemiem griestiem un nokvēpušām sienām.

Pagāja pāris nedēļas vai varbūt mēneši. Kādu rītu es pamodos, lai dotos uz fabriku. Brāļi jau bija devušies prom. Kad vēlu vakarā atgriezos, viņu nebija. Mani pārņēma nelāga priekšnojauta. No istabas bija pazudušas visas viņu nedaudzās mantas. Viņi bija mani pametuši. Tovakar bija viena no retajām reizēm manā dzīvē, kad es raudāju.

 Vēlāk sāku domāt, ko darīt tālāk. Viens pats es nevarēju atļauties īrēt istabu. Tātad jābēg. Turklāt, varbūt brāļi bija palikuši par to parādā.

Ievīstīju savas mantas, kuru gan nebija daudz, sainītī. Nolēmu nakti pārlaist istabā un no rīta to pamest.

Turpmākās naktis pavadīju visdažādākajās vietās – gan vārtrūmēs, gan pamestos graustos. Vēlāk sāku pārlaist naktis lētās naktsmītnēs.

Tā pagāja divi gadi. Labi, ka iespējas redzēt savu atspulgu bija retas. Es biju izģindis, truls un mūžam izbadējies. Manu augumu diendienā sedza skrandas. Es biju pārguris un nevienam nevajadzīgs. Un tomēr, man izmisīgi gribējās dzīvot. Kaut kur sirds dziļumos es jutu, ka dzīve var būt kas vairāk. Es biju redzējis turīgos londoniešus: viņu skaistos tērpus, greznās karietes un sejas, kuras nebija izkropļojis trūkums un bads.

Protams, toreizējā stāvoklī man nebija nekādu iespēju kaut ko mainīt. Taču es tik un tā izmisīgi turējos pie dzīves.

Vakars, kurā tas notika ne ar ko neatšķīrās no citiem. Laiks bija drēgns. Vēl viena darba diena fabrikā bija beigusies un es, pārguris un nosalis, devos uz savu kārtējo mitekli. Pēkšņi kāds mani sagrāba. Noziedzība Londonā bija pierasta lieta, taču tik un tā tas bija tik negaidīti, ka es nepaspēju neko izdarīt. Svešais mani sagrāba un es sajutu sāpes. Viņš bija iekodies man kaklā un es jutu kā asinis lēnām aizplūst no mana ķermeņa. Biju pārsteigts un apjucis. Nekad nebiju baidījies staigāt pa Londonas ielām, jo biju pārāk noskrandis, lai kāds vēlētos mani aplaupīt. Tādēļ arī mani pārsteidza negaidot.

Es jau tā biju novārdzis, taču nu sajutos vēl vārgāks. Svešā tvēriens kļuva vājāks. Šķiet, viņš saprata, ka pieļāvis kļūdu, uzbrūkot man. Ņemot vērā, kā es dzīvoju un ko ēdu, manas asinis droši vien garšoja draņķīgi.

Svešais palaida vaļā manu kaklu un mēģināja mani atgrūst, taču es iekrampējos viņa rokās un nelaidu vaļā. Mūsu spēku samērs galīgi nebija man par labu. Es nesapratu, ko daru, taču prāts teica priekšā, ka nedrīkstu viņu atlaist. Viņš mēģināja atbrīvoties, taču es turēju viņu ar pēdējiem spēkiem. Vēl mirklis un tie izsīktu.

Pēkšņi Svešais nomierinājās. Viņš ieskatījās man sejā un mūsu skatieni sastapās. Blāvajā gaismā es redzēju viņa acis. Tās bija nedzīvas.

Labi, lai notiek. Ja vēlies dzīvot, palaid vaļā vismaz vienu no manām rokām, - viņš teica.

Es paklausīju. Šajā brīdī viss mainījās.

Svešais iekoda sev rokā un no tās sāka tecēt asinis. Viņš piespieda roku pie manām lūpām un teica:

Dzer.

Tā es kļuvu par to, kas esmu tagad. Šajā brīdī mans stāsts tā pa īstam sākās.