Nogurums

II

Es aizgāju līdz kādai ēkai un atbalstījos pret tās sienu. Sajūtas bija tik dīvainas, ka joprojām ir grūti izteikt tās vārdos. Nezinu, cik ilgi es tā nostāvēju, taču joprojām bija tumšs, kad es devos uz savu mitekli.

  Es pamodos no pamatīga trokšņa. Atvēru acis un paskatījos apkārt. Kāds dauzījās pie manas istabas durvīm. Es piecēlos un atvēru tās. Istabā ienāca Greimss, mītnes īpašnieks.

"Smaga nakts, ko? Paņēmi brīvdienu?"

"Par ko, pie velna, tu runā?"

Es tik tikko spēju salikt domas kopā. Greimss pateica, ka ir vēla pēcpusdiena un to, ka sen bija laiks mest pie malas to darbu fabrikā un meklēt ko labāku. Es šeit dzīvoju kādu laiku un mēs bijām nedaudz pazīstami. Greimss runāja vēl kaut ko un tad beidzot darīja zināmu sava nāciena iemeslu – viņš laipni atgādināja, ka man jāsamaksā par mītni. Par manu nogurušo izskatu viņš tikai pasmīnēja – droši vien nosprieda, ka esmu pasācis dzert. Es lēnām piecēlos, trūcīgās istabas pustumsā atradu savu maku – tikpat izdilušu, kā visas pārējās manas mantas - un noskatīju prasītos pensus. Greimsss iekasēja īri un nozuda.

Palicis viens, es nodevos domām. Spriežot pēc viņa teiktā, biju nogulējis daudzas stundas. Ņemot vērā to, ka parasti es diennaktī gulēju ne vairāk kā piecas stundas, tas nebūtu nekas pārsteidzošs. Atcerējos par darbu. Es nekad nebiju kavējis darbu. Tagad es to biju izdarījis un nejutu neko. Ne nožēlu, ne vēlmi skriešus turp doties. Es joprojām biju es pats, taču kaut kas bija mainījies. Manī bija parādījusies kaut kāda dīvaina nosvērtība un aukstasinība. Lai arī es nezināju, kas ar mani noticis, prāts (pareizāk sakot, tās druskas, kuras man toreiz piemita) sacīja, ka mana dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk. Es nezināju, kas mani gaida un šī doma man uzdzina bailes.

Agrāk man īsti nebija ne laika, ne vajadzības domāt. Es dzīvoju dienu no dienas, cerot, ka tā nebūs pēdējā. Es vilku savu dzīvību. Mana dzīve bija paredzama, tā sastāvēja no trūkuma, bada, smaga darba un kaut kad tai bija jābeidzas. Tagad es zināju tikai to, ka kaut kas nav tā kā agrāk un nezināju neko par savu nākotni.

Istabas vienīgais logs bija aizsists ar dēļiem. Cauri to spraugām spīdēja gaismas strēles. Es paskatījos uz logu un tad piegāju pie tā. Ārā notiekošais mani neinteresēja. Es paskatījos uz sauli. To daļēji bija aizklājuši mākoņi un tomēr es jutu kaut kādu neizsakāmu riebumu. Laikapstākļi nekad īpaši nebija nodarbinājuši manu prātu, taču tagad es skatījos uz sauli, uz saules apgaismoto Londonu un sapratu, ka es to nevēlos ne redzēt, ne just. Es vēlējos tumsu. Ienirt tumšajās Londonas ielās un klīst pa tām.

Tas viss bija tik dīvaini. Es joprojām biju es – vienkāršs, neizglītots strādnieks un tomēr es jutu, ka manī parādās otrs „es". Daļa no manis, par kuru es nebiju pat nojautis.

Protams, tagad lasot šo, viss liekas vienkārši un brīžam neticami. Taču atcerieties, ka to netika rakstījis toreizējais es – prasmi skaidri izteikt savas domas un izteikties paplašinātos teikumos es apguvu vēlāk.

Pienāca nakts. Saules gaismas strēles manā istabā bija nomainījusi mēness gaisma. Es biju pavadījis stundas, sēžot uz grīdas un blenžot tukšumā. Un tagad es vēlējos iziet ielās. Mans ķermenis pulsēja. Es vēlējos tikai vienu. To pašu, kas bija paņemts no manis. Asinis.

Es izgāju no savas mītnes un ieslīdēju Londonas naktī. Šajā brīdī sākās mana iekšējā cīņa. Mani nebiedēja doma, ka es kāroju tieši asinis, nē. Tas likās tikpat normāli kā vēlēties ūdeni vai alu. Mani biedēja veids, kādā es tās dabūšu.

Man garām pagāja pāris cilvēku – tikpat noskranduši kā es. Spriežot pēc nedrošās gaitas, viņi devās mājās no tuvējā kroga. Es pagāju viņiem garām.

Es izgāju uz kādas lielākas ielas. Tālumā pamanīju cilvēka siluetu. Viņš nāca uz manu pusi. Apgaismojums bija pavājš, taču es pamanīju, ka nācējs nav parasts trūcīgais. Viņa drēbes nebija novalkātas un zābaki nebija noplīsuši. Kad starp mums bija palikuši pāris jardi, mēs ieskatījāmies viens otram sejā. Es pazinu šo sejas izteiksmi – tāda piemita cilvēkiem, kuri savu bagātību nopelnījuši uz citu smaga darba un nelaimju rēķina. Svešinieks paskatījās uz mani un viņa sejas izteiksme pauda pretīgumu, redzot manu izskatu. Viņš pagāja man garām. Mani pārņēma naids un dusmas. Nākamajā brīdī es jau biju viņu saķēris un iekodies viņam kaklā. Šķiet, tās bija dusmas, kas deva man spēku, jo viņš bija spēcīgāks par mani. Taču man kaut kā bija izdevies sagrābt viņu dzelžainā tvērienā – ar vienu roku es turēju viņu ciet, otru biju aizlicis priekšā viņa mutei.

Jutu baudu, dzerot viņa asinis. Ne tik daudz asiņu dēļ, cik tādēļ, ka apjautu, ka šis cilvēks vairs nekad nevarēs nodarīt kādam pāri. Spriežot pēc ārējā izskata, viņš varēja būt kāds augļotājs.

Biju izsūcis pēdējo lāsi no sava upura. Palaidu vaļā viņa ķermeni un tas smagi nokrita uz bruģa. Devos prom un nogāju pāris soļus, kad man ienāca prātā kāda doma. Es atgriezos pie svešinieka un pārbaudīju viņa kabatas. Maks izrādījās krietni smagāks nekā biju gaidījis. Attaisīju to vaļā. Nekad dzīvē nebiju redzējis tik daudz naudas. Man aizrāvās elpa. Pēc brīža ieliku maku savā kabatā, cerot, ka tā izturēs maka svaru un nesaplīsīs, un devos atpakaļ uz savu mītni. Līdz nākamajai reizei.