Nogurums

V

Turpmāk medībās tiku laists tikai kopā ar vienu no mājas iemītniekiem, Arifeju. Viņam bija uzdots arī grūtais un neapskaužamais pienākums mani izglītot. Nekad dzīvē nebiju gājis skolā un nepratu ne lasīt, ne rakstīt. Taču Arifejs bija draudzīgs un uztvēra to visu ar humoru. Viņš man visu paskaidroja – gan to, kas es tagad esmu, gan to, kā tas ietekmēs manu turpmāko dzīvi. Es uzzināju, ka vairs nekad nevarēšu ēst parastos ēdienus, jo tie man kaitēs.

"Tu, protams, vari riskēt, bet, tici man, tu ilgi jutīsies slikti. Pat vemšana īsti nelīdzēs, " viņš teica. "Turklāt, nekas vairs negaršos tā, kā agrāk."

Arifejs paskaidroja arī to, ka dienas gaisma man nav vēlama. Es varu tajā uzturēties, taču nejutīšos labi. Tāpat es uzzināju, ka es nenovecošu. Gadi ritēs, taču mana seja un augums paliks tādi paši, kā šobrīd. Un, pats galvenais, es uzzināju, ka esmu kļuvis nemirstīgs.

"Nemirstība reizēm var būt biedējoša. Centies par to nedomāt pārāk daudz."

Es pajautāju, cik ilgi Arifejs ir šāds.

"Kāds laiciņš būs, "'viņš pasmaidīja, taču nekad neatbildēja uz manu jautājumu. Tā bija vienīgā reize, kad Arifeja smaidā jautās skumjas.

Man bija problēmas ar uztveri un koncentrēšanos, taču es vēlējos mācīties. Arifejs centās visu izskaidrot, cik vien vienkārši iespējams. Pašam sev par pārsteigumu, es atklāju, ka pamazām tiešām sāku kaut ko atcerēties

Pagāja pāris nedēļas. Es netiku iepazīstināts ar citiem un pavadīju laiku kopā ar Beatrisi vai Arifeju. Kādu vakaru, kad biju savā istabā kopā ar Arifeju, pajautāju viņam, kas šī ir par māju. Viņš paskaidroja, ka māja pieder viņiem visiem un atrodas viņu īpašumā pavisam likumīgi. Viņi to nopirkuši pirms dažiem gadiem. Es pajautāju, no kurienes viņiem nauda.

"Ak, kā nu kuram: daži jau bija turīgi, pirms pievienojās mums, citi savu naudu ieguvuši, ieguldot biržā. Tas ienes labu naudu."

Pēkšņi es atcerējos par naudu, kuru biju ieguvis, kamēr vēl dzīvoju viens. Biju paņēmis dažu savu upuru makus – un es uzbruku tikai turīgajiem – un noslēpis pēdējā no graustiem, kurā biju mitinājies. Kad pēdējo reizi skaitīju, tur bija apmēram 50 mārciņas. Toreiz piecdesmit mārciņām bija krietni lielāka vērtība nekā tagad.

"Man... arī ir nauda, "'es lēni noteicu.

Arifejs izbrīnīti paskatījās manī. Viņš, protams, gribēja zināt, no kurienes. Es pateicu. Arifejs iesmējās. Viņa sirsnīgie smiekli droši vien bija dzirdami pa visu augšējo stāvu.

"Piecdesmit mārciņas? Tā ir vesela bagātība tam, kas tu reiz biji, bet sīknauda tam, kas tu esi tagad. Taču, ja vēlies, mēs varam doties tām pakaļ. Vai tu atceries, kur noslēpi naudu?"

Es pamāju. Nolēmām doties ceļā tūlīt pat. Mēs uzvilkām savus apmetņus un devāmies lejā.

Naksnīgā Londona likās pavisam citādāka nekā agrāk. Nebiju bijis uz ielas kopš savas ierašanās šeit. Līdz graustam, kurā biju noslēpis naudu, bija jāiet krietns gabals.

Pēc apmēram stundas bijām klāt. Es ieraudzīju vajadzīgo māju un devos tajā iekšā. Arifejs man sekoja. Varēja just, ka viņš nav pieradis uzturēties šādās vietās.

Naudu biju noslēpis zem viena no grīdas dēļiem. Ātri atradu vajadzīgo un atlauzu to vaļā.

"Tu tiešām mitinājies šeit?" Arifeja balsī skanēja neticība.

Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju.

"Jā, es patiešām kādreiz šeit dzīvoju.Un daudzās līdzīgās vietās arī."

Tad es atkal pievērsos savai nodarbei. Sataustīju makus un izvilku tos laukā. Neatcerējos, cik tiem vajadzēja būt, patlaban biju atradis piecus. Iztaustīju slēptuvi, taču neko vairāk neatradu.

Paņēmu makus un devos pie Arifeja.

"Te tā ir."

Viņš atzinīgi paskatījās uz mani un pasmaidīja. Attaisīju vienu no makiem apskatīju monētas.

"Tu nu gan dod vaļā. Esi uzbrucis augļotājiem un fabrikantiem, vai?"

"Es ļoti ceru, ka jā."

Tad mēs devāmies atpakaļ.