Nogurums

VIII

Pagāja vēl trīs gadi. Biju kļuvis 23 gadus vecs. Dzīve joprojām likās pasakaina: no trūkumā mītoša fabrikas strādnieka biju pārvērties sabiedrības mīlulī, ieguvis jaunus draugus un jau sen nezināju, kas ir trūkums. Es baudīju dzīvi un uzkrāju zināšanas. Es lasīju teju visu, ko vien varēju dabūt: daiļliteratūru, grāmatas par astronomiju, ķīmiju, fiziku, bioloģiju... Mana franču valoda bija nevainojama. Pateicoties veiksmīgiem ieguldījumiem biržā un dažādām veiklām mahinācijām es biju ticis pie ievērojamas bagātības un varēju atdot naudu, kas man reiz tika aizdota.

Pēdējā laikā biju sācis domāt par patstāvīgas dzīves uzsākšanu. Īpaša iemesla tam nebija. Piecus gadus biju dzīvojis zem viena jumta ar saviem draugiem un mums nebija nesaskaņu. Man bija pietiekamas iespējas pabūt vienam, kad tas bija nepieciešams. Un tomēr, es gribēju pats savas mājas. Man bija pietiekami daudz naudas, lai iegādātos īpašumu.

Kad darīju zināmu savu lēmumu pārējiem, viņi bija apbēdināti, taču nemēģināja mani atturēt. Es sāku meklēt piemērotu mājvietu un atradu īpašumu netālu no Londonas. Es pārvācos diezgan ātri un turpināju līdzšinējo dzīvesveidu: apvienoju sevis izglītošanos un izklaidēšanos. Es rīkoju vairākas balles mēnesī. Biju labi ieredzēts Londonas augstākajā sabiedrībā un viņi bariem plūda pie manis. Sevišķi dāmas.

Es pieņēmu darbā kalpotājus. Atceroties savu pagātni, es izturējos pret viņiem draudzīgi un maksāju labas algas. Es zināju cik grūti klājas vienkāršajiem londoniešiem un turēju vairāk kalpotāju kā nepieciešams. Es ziedoju naudu labdarības organizācijām un sāku domāt par iespēju nodibināt pašam savu labdarības fondu. Tā pagāja pāris mēnešu.

Mani kalpotāji bija man ļoti pieķērušies. Viņi atzina, ka es viņiem liekoties nedaudz dīvains, taču to kompensēja mans draudzīgums. Man bija arī pavāre. Es viņai biju pateicis, ka man ir smaga kuņģa slimība un tādēļ daudzi ēdieni man ir kaitīgi. Pavāre gatavoja buljonus un reizēm sagatavoja man augļus, kurus es nekad neēdu. Pārtiku es sev gādāju pats, vairākas reizes mēnesī dodoties uz Londonu.

Man bija istabene vārdā Elisa. Viņa izturējās pret mani ar visdziļāko cieņu un apbrīnu. Viņai patika viss, kas saistīts ar mani un viņa bieži uzturējās manās istabās, tīrot putekļus, kuru tur nemaz nebija. Viņa paklusām šķirstīja manas grāmatas, ar vislielāko bijību pieskārās manām lietām un zagšus skatījās uz mani. Tiklīdz es ievēroju viņas skatienu un paraudzījos uz viņu, Elisa nosarka un novērsās. Viņa bija tik jauka un aizkustinoši skaista. Bija acīmredzams, ka viņa ir manī iemīlējusies.

Es pieķēros Elisai arvien vairāk. Viņa man šķita apburošākā meitene pasaulē: gara auguma, rožainu ādu, gaiši brūniem matiem un zilām acīm. Viņas skatienā apvienojās naivums un aizrautība. Viņa nebija gājusi skolā, taču viņai piemita sirds gudrība. Es sapratu, ka esmu viņu iemīlējis.

Man būtu vajadzējis viņu glābt, aizsūtot tālu prom no sevis. Taču es rīkojos pilnīgi pretēji un viņu apprecēju. Šķiet, es jutu, ka tas nav pareizi, jo ielūgumus draugiem aizsūtīju pēdējā brīdī. Drīz vien pienāca vēstule no Juri. Viņš rakstīja, ka es esot traks un pieļauju milzu kļūdu. „Sevis paša, bet vēl vairāk – Elisas – labā," viņš rakstīja „atcel kāzas."

Raugoties šodienas acīm, es saprotu, ka arī kāzu atcelšana neko nelīdzētu. Es būtu sāpinājis Elisu tik ļoti, ka viņa varētu no tā arī neatgūties. Bija jau par vēlu kaut ko vērst par labu.

Mūsu kāzas bija greznas un plašas. Tā bija viena no retajām reizēm, kad es pametu mājas dienas laikā. Uz kāzām ieradās arī mani draugi. Varēja redzēt, ka viņi ir dziļi neapmierināti ar manu rīcību, taču neko neteica. Viņi zināja, ka tas neko nemainītu.

Pirmais laiks kopā ar Elisu bija brīnišķīgs. Es pielāgojos viņai un sāku pavadīt nomodā arvien lielāku daļu dienas. Mēs devāmies pastaigās, izjādēs, apmeklējām teātri un operu.

Pēc pāris mēnešiem Elisa atklāja, ka ir stāvoklī. Sākotnējo prieku nomainīja šaubas. Arifejs reiz bija teicis, ka man nevarēs būt bērni. Toreiz mani tas neinteresēja un es neko sīkāk nejautāju. Tagad manu prātu urdīja domas. Ar laiku es tās apklusināju, nospriežot – katrai lietai var būt savs izņēmums. Elisa taču bija stāvoklī.

Pārņemts ar Elisu, es arvien mazāk kontaktējos ar citiem. Es sāku rīkot balles arvien retāk, līdz beidzot pārstāju tās rīkot vispār. Es nevēlējos tērēt laiku, ko veltīt Elisai un mūsu gaidāmajam bērnam, cilvēkiem, gar kuriem man nebija nekādas daļas.

Tā pagāja deviņi mēneši. Bērnam drīzumā bija jānāk pasaulē.

Es biju devies savās nakts medībās. Elisa jau bija aizmigusi un es domāju, ka viņa nepamanīs manu prombūtni. Kad atgriezos, redzēju, ka teju visos mājas logos vīd gaisma. Mājā valdīja neiedomājama rosība. Es grasījos doties augšā pa kāpnēm, kad mani ieraudzīja viena no kalponēm. Viņa mani saķēra un nobēra:

"Kungs, kundzei sākušās dzemdības!"

Es uzskrēju augšā pa kāpnēm. Mani nelaida pie Elisas, tādēļ es devos uz vienu no istabām un gaidīju tur. Laiks vilkās bezgalīgi ilgi, līdz beidzot ienāca viena no kalponēm un teica, ka kundze vēloties mani redzēt.

Es aizsteidzos pie Elisas. Kad ienācu istabā, pirmais, ko ieraudzīju, bija Elisas seja. Tā bija bāla un drūma. Elisa pacēla acis un paraudzījās uz mani. Viņas acīs bija asaras:

"Bērns... piedzima nedzīvs..."

Manas un Elisas attiecības pamazām mainījās. Bērna nāve bija milzīgs trieciens. Es noslēdzos sevī. Vainas apziņa smacēja mani. Elisa cieta ne tikai bērna, bet arī manis dēļ. Viņa sāka saprast, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, taču tā arī neuzzināja patiesību.

Es sapratu, kā viss beigsies, taču nespēju to novērst. Elisa dzisa manu acu priekšā.

Pēc pāris mēnešiem viņa nomira. Ārsts teica, ka viņai bija audzējs.

Pēc viņas nāves es nosolījos nekad vairs nepielaist kādu sev tik tuvu. Es pārdevu īpašumu, pārcēlos citur un atsāku rīkot balles, jo tās bija iespēja aizmirsties. Taču ar laiku man tas apnika. Jutos vientuļš un nelaimīgs. Pirmo reizi izjutu savu nemirstību kā nastu.

Atcerējos viņus – ikviena sejā vismaz reizi biju redzējis pavīdam nogurumu, skumjas un nomāktību.

Pasaule pamazām zaudēja krāsas.

Laikam ritot, es atkal un atkal pārdomāju liktenīgo vakaru. Reizēm es domāju, kāda būtu bijusi mana dzīve, ja nekas nebūtu noticis un es būtu palicis vienkāršs strādnieks. Varbūt ar laiku es būtu atradis labāku darbu un kaut ko sasniedzis dzīvē, ticis pie naudas. Varbūt es būtu palicis turpat, kur biju un nomirtu trūkumā vai ietu bojā negadījumā darbā. Varbūt... Jebkurā gadījumā es būtu nodzīvojis sev paredzēto dzīvi. Dzīvi, no kuras centos izbēgt.

Esmu mēģinājis, taču nespēju atcerēties, kad tieši mani pārņēma Nogurums.