MANĪ

Ielūgums

Agnese atmeta visu etiķeti un aizmirsa par saviem gadiem, mazliet sāpošajām kājām, kleitas smagumu. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk nokļūt vīra kabinetā un paziņot ne īpaši labo vēsti. Nekas slikts tas arī nebija, bet zinot cilvēku aizspriedumu pilnos prātus, visa ģimene varētu pazaudēt cienījamo statusu sabiedrībā. Labi, ka viņiem nebija nekāda titula un neizmērojamā bagātības, kuras tika iegūtas dzimtajā zemē. Naudas viņiem nekad netrūka jo Agneses vecvecvectēvs bija apķērīgs vīrietis un zināja kur to izdevīgi ieguldīt. Viņas vīrs Ārijs nāca no līdzīgas ģimenes, tikai viņu turīgums slēpās milzīgos īpašumos, kuri tika rūpīgi kopti, pārdoti vai izīrēti. Daudzvārdu sakot- ideālai pāris, kurus daba bija apveltījusi ar ļoti asu, tālredzīgu prātu.

Tikai ne šoreiz.

Liesmas dusmu uzplūds izsauca negaidītu reakciju no jātnieka puses. Kamēr Agnese saprata ar ko būs darīšana- par vēlu… Dēmons stāvēja  sieviešu priekšā. Viņa melnās acis rūpīgi nopētīja abas no galvas līdz kājām.
Agnese viņam paklanījās, atvainojās par Liesmas nesavaldību un klusībā cerēja, ka ar to pietiks, viņš pamās ar galvu uz aizies. Nē, meitai atkal mute bija jāatver! Rezultāts gan bija ļoti pārsteidzošs jo dēmons tad atvainojās Agnesei par savu neapdomīgo rīcību.
Uz to brīdi viņa nesaprata kas vairāk pārsteidza-dēmona atvainošanās vai tas, ka viņš ņēma vērā Liesmas iebildumus.

Kaut kas nebija kārtībā.

Dēmoni neskatījās uz cilvēkiem kā zemākām būtnēm, bet vienkārši tos īpaši neņēma vērā ierobežoto prāta spēju dēļ. Pareizāk izsakoties dēļ aizspriedumiem un māņticības. Kāpēc viņš atvainojās pēc Liesmas aizrādījumu? Vēl lielāks pārsteigums bija ielūgums kopējās vakariņās viņu pilsētas daļā. To nu gan nevarēja pieņemt, bet ielūgt dēmonu pie sevis drīkstēja gan. Atteikums arī nebūtu bijis pareizākais lēmums.

Beidzot viņa sasniedza vīra kabineta durvis. Tās bija aizvērtas, tātad jāklauvē. Agnese to izdarīja un gaidīja atbildi. To saņēmusi viņa gandrīz iekrita patumšajā, bet mājīgi iekārtotajā telpā.

-Ārij! Ārij…. Es ielūdzu dēmonu pie mums vakariņās. Man nebija citas izvēles. Pie viņiem iet nedrīkstam un parunā ar Liesmu atkal. Viņai jāiemācās būt savaldīgākai,- viss tika nobērts vienā elpas vilcienā.

Vīrieša tumšajās acīs nebija manāms ne kripatas šoka, pārsteiguma vai pārmetumu sievai. Viņš pat necentās noskaidrot ko Liesma bija sarunājusi.
Meitas ātrā mēle viņam vairs nebija nekas jauns. Patiesību sakot Liesma vienmēr vispirms pateica un tad domāja. Vismaz labi, ka sauca visu īstajos vārdos. Ja viņa kādu aizvainoja tad tikai pasakot taisnību. Un taisnība jebkuram dūra dziļāk nekā laupītāja duncis.

-Ko mēs viņam piedāvāsim? Viņi dod priekšroku citādākai pārtikai nekā mēs,- viņš mierīgi atbildēja.

-Varbūt izbarosim Liesmu?- Agnese nopietni atbildēja.

-Doma nav slikta,-Ārijs sāka smieties, -Nedomāju, ka tas atrisinātu kādu problēmu. Labi zini, ka Sniedze daudz neatpaliek no savas vecākās māsas ja runājam par raksturu. Kādā krāsā bija dēmona acis?-

- Kam tev acu krāsa?- sieva mazliet samulsa.

-Pēc acu krāsas bieži vien var noteikt viņu diētu,- vīrietis paskaidroja, lai gan zināja, ka sievai šī informācija nebija sveša. Dēļ uztraukuma daudz kas var tikt piemirsts uz īsu brīdi.

-Melna,- Agnese sāka berzēt plaukstas. Tā nebija laba zīme un Ārijs arī juta sevī mostamies nelielu trauksmi.

Tie bija ilgu, ilūziju vai skumju dēmoni, sauc kā gribi. Viņi barojās no cilvēku sāpēm, kuras radušās salauztu sapņu vai cerību dēļ. Šo būtņu gardākais kumoss bija bezcerība. To viņi sajuta pirms tā sāka dzīt saknes kāda cilvēka prātā. Pirms tā bija pamanāma. Nekas neparasts ja šie dēmoni redzēja nākotni. Salīdzinoši reta spēja, bet eksistēja.

-Šodien bijāt Templī?- Ārijs sāka saprast kādēļ Liesma varēja zaudēt savaldību. Bezkaunīgu jātnieku ielās netrūka.

-Jā un līgavainim vajadzētu būt klāt pēc pāris dienām. Nevar būt, ka Liesma….. Ka dēmons ir sajutis kaut ko?- arī viņa sāka saprast kāds varētu būt patiesais iemesls.

Abi saskatījās. Pēc trīsdesmit pieciem gadiem mīlestības un cieņas pilnā laulībā viņi lasīja viens otra prātus.
Bezcerību var sajust pat tad, ja tā nemaz nav dzinusi saknes …

Tai patika vērot cilvēku no malas un gaidīt īsto brīdi, kad jūtas to padarīs vāju.
Pietiek ar mazu plaisu akmenī, lai ūdens ar laiku to sagrauztu.

Agnese zināja- tikai viens risinājums, bet kur lai to tik ātri atrod? Pats galvenais kā?