Abu dzīves mainījās, kad viņi viens otru tomēr satika.

Leģenda vēsta par būtni, kuras sirds sitās tāpat kā citiem, tomēr tā bija auksta un nepazina žēlastību. Viņas skaistums apbūra ikkatru, kurš gadījās ceļā, tomēr šis skaistums bija vien māns. Cilvēki nokļuva viņas lamatās. Viņa izsūca cilvēku dvēseles līdz pēdejam pilienam un tad atlaida šos dzīvos miroņus, lai tie ceļotu pa pasauli, kā pierādījums viņas varai. Cilvēki no viņas bijās vairāk nekā no nāves. Par viņu mēdza sacīt "šausmīgākais skaistais radījums". Apdāvinātie mēdza sevi galināt, lai tikai izvairītos no viņas briesmīgās spējas. Viņu sauc par "nolādēto". P.S. - Stāsts tika rakstīts 2 gadus atpakaļ, šobrīd es to laboju :)

(Vajadzīga liela kļūdu labošana ! ! ! ) Izabella nebija no tām gudrajām un reizē skaistajām meitenēm, viņa vienkārši bija gudra. Iestājoties augstskolā, viņa pat nenojauta kādus notikumus viņai dzīve izspēlēs.