15 ar pusi gadus vecā Karlīna Alena ir piedzīvojusi break up ar čali. Dēļ tā viņa uz gadu aizbrauca prom, jo nespēja atrasties viņam tuvumā, bet tagad viņa ir atpakaļ. Karlīna tagad ignorē savu exu, bet tagad ar viņu sāk flirtēt kaut kāds puisis. Vai Karlīnai atkal būs cerības atvērt savu sirdi puisim? Vai viņa vispār ir tikusi pāri savam bijušajam?

16 gadīgā Gabriela piedzīvoja vecāku šķiršanos, bet palika pie tēva. Mācās skolā, kā vienmēr visi viņu sauc par nūği, bet kādā dienā pie viņas pienāk sliktais puisis Deivs un viņi iemīlās.Vai kaut kas mainīsies?Vai viņa kļūs populāra? PABEIGTS

Alise ir kārtīga, gudra,paklausīga jauniete ar saviem mērķiem. Bet viss mainās,kad satiek VIŅU. Meitenei būs jāizlemj, kā tālāk dzīvot. Vai viņa ir gatava mainīties puiša dēļ?

Jauna meitene Melisa Ārona nokļuvusi psihiatriskā klīnikā Vašingtonā. Neviens, pat pašas ģimene, netic tam, ka viņa nav psihiski slima. Taču drīz vien uzrodas kāda mistiska persona, blakus viņas istabiņai, kura notikumiem liek pavērsties pavisam citās krāsās.

"Kopā mūžīgi" tām vajadzētu būt šī stāsta laimīgajām beigām, bet vai tādas vispār pastāv? Varbūt. Bet šīs beigas pavisam nebūs laimīgas... Vampīri. Izdomātas būtnes. Tā jūs domājat... Bet... Tā arī domāja Heilija, līdz viņa satika viņu! Balta, auksta āda. Zeltainas, asins sarkanas acis. Spēks un ātrums. Viņš... Kas to būtu domājis, ka vampīrs spēj mīlēt! Bet kā gan radība bez sirds to spēj?!? Kā tas var būt iespējams? Pirms Heilijas dzīve tika ierauta virpulī, viņa bija parasta vidusskolas karsējmeitene. Heilijai bija puisis, bet meitenes jūtas nebija gana stipras cik Ītanam bija pret viņu. Heilijai bija savs meiteņu squad, perfekta ģimene, viņai bija viss ko vien var vēlēties. Līdz uzradās viņš. Runāja, ka no Aļaskas, tas bija izskaidrojums viņa ādas tonim. Kaut kas Heilijai piesaistīja viņā... Tas bija parasts karsējmeiteņu treniņš apvienots ar basketbola. Te pēkšņi basketbola treneris uzradās kopā ar kādu zēnu. Tas puisis sāka spēlēt basketbolu mūsu skolas komandā un mācīties mūsu skolā! Visas meitenes vai ģība nost no Lūkasa, un arī Heilija nebija izņēmums. Lūkasā, piesaistīja viss, viņš bija perfekts, lai neteiktu vairāk! Ar katru treniņu Heilijas vēlme iepazīt šo zēnu pieauga, bet viņš bija veltījis meitenei vien pāris skatienus. Tas viss mainījās līdz šiem "svešiniekiem" nācās dzīvot vienā numuriņā Ņujorkā, jo adminstrācijā tika pieļauta kļūda un viņiem nācās dzīvot vienā istabiņā! Pēc viena vakara redzētā meitenes dzīve pārvēršas, viņa nespēj noticēt tikko redzētajam. Bet vai ir iespējams kāds laimīgs stāsts starp Heiliju un Lūkasu?... P.S. man starp citu nepatīk "Krēsla"

Stāsts,kurš aizraus...

Nekas nenotiek kā parasti. Kas ir parasti? Tas ir vienkārši, nekā īpaša. Bet nekas jau nenotiek kā parasti, ne? Tu dzīvo viens, savā prātā, bet kas notiek ja tu vairs neesi viens? Tu septiņus gadus esi piedzīvojis dusmu izvirdumus, un sarunāšanos ar sevi. Vai tu neesi traks? Vai tu neesi jucis? No otras puses, kā tu justos ja būtu ieslodzīts. Ieslodzīts prātā. Tu netiec pie mīlestības vai draugiem. Tiec, bet tikai no malas. Tu spēj kontrolēt, bet tas neko nedod. Ieslodzīts, kā cietumā. Tam ir viens vārds. Geila.

"Ņem manu roku. Es palīdzēšu," zema un enģeliska balss ierunājās,kad kāds notupās uz leju un pacēlusi galvu,es sastapos aci pret aci ar manu simpātiju,kurš nekad nebija mani uzrunājis. Kāpēc lai tagad būtu savādāk? "Elizabet?" mans vārds izskanēja no viņa lūpām,liekot man izplest acis no šoka un es pavēru savu muti vaļā,lai ko teiktu,taču viņa smaids man nodzēsa vārdus. "Es nekožu,dumiķīt," pasmīnējis,viņš aizvien turēja man priekšā roku,bet es nevarēju neko izdarīt un tikai blenzt viņam virsū. Tas laikam viņu nokaitināja,jo viņš saņēma manas rokas un uzrāva mani augšā,liekot man atspiesties pret viņu un mūsu tuvums lika man pārsarkt līdz nāvei. Pētījis mani,nemaz nelaižot uzreiz mani vaļā,mums aiz muguras atskanēja balsis,kas bija no viņa draugiem un mirklis pazuda vienā acumirklī. Tad arī sākās mani meklējumi.

Rītā Simona iet uz darbu. Un.. pēkšņi pamostas nepazīstamā istabā,aiz kuras logiem vīd ne tikai tropisks dārzs, bet arī vīrieši ar ieročiem rokās... bet ne tikai - ir arī ļoti skaists namatēvs.

Viņa acis vienmēr vēro tevi. Tās seko visur,lai arī to nevar pamanīt. Tu pati viņu neredzi,bet tu jūti viņu sev apkārt,pašai to neapjaušot. Ir sajūta,ka katru reizi,kad iekļūsti kādās nepatikšanās,tevi kāds izglābj,bet tu nezini kas. Vai tu uzzināsi,kas tas ir,ko jūti sev apkārt? Varbūt,ka tas mainīsies.