Leģenda vēsta par būtni, kuras sirds sitās tāpat kā citiem, tomēr tā bija auksta un nepazina žēlastību. Viņas skaistums apbūra ikkatru, kurš gadījās ceļā, tomēr šis skaistums bija vien māns. Cilvēki nokļuva viņas lamatās. Viņa izsūca cilvēku dvēseles līdz pēdejam pilienam un tad atlaida šos dzīvos miroņus, lai tie ceļotu pa pasauli, kā pierādījums viņas varai. Cilvēki no viņas bijās vairāk nekā no nāves. Par viņu mēdza sacīt "šausmīgākais skaistais radījums". Apdāvinātie mēdza sevi galināt, lai tikai izvairītos no viņas briesmīgās spējas. Viņu sauc par "nolādēto". P.S. - Stāsts tika rakstīts 2 gadus atpakaļ, šobrīd es to laboju :)

Medisones vecāki nodarbojas ar netīrām lietām. Kādu dienu viņas vecākiem vajadzēja braukt uz balli,kur bija visi cilvēki kuri arī nodarbojas ar to pašu. Viņa Ballē iepazīst puisi Zeinu. Viņi iemīlas viens otrā un metas bēgt no pilsētas. Kas ir noticis ka abi pamet pilsētu? Lasi un uzzini!

"Ņem manu roku. Es palīdzēšu," zema un enģeliska balss ierunājās,kad kāds notupās uz leju un pacēlusi galvu,es sastapos aci pret aci ar manu simpātiju,kurš nekad nebija mani uzrunājis. Kāpēc lai tagad būtu savādāk? "Elizabet?" mans vārds izskanēja no viņa lūpām,liekot man izplest acis no šoka un es pavēru savu muti vaļā,lai ko teiktu,taču viņa smaids man nodzēsa vārdus. "Es nekožu,dumiķīt," pasmīnējis,viņš aizvien turēja man priekšā roku,bet es nevarēju neko izdarīt un tikai blenzt viņam virsū. Tas laikam viņu nokaitināja,jo viņš saņēma manas rokas un uzrāva mani augšā,liekot man atspiesties pret viņu un mūsu tuvums lika man pārsarkt līdz nāvei. Pētījis mani,nemaz nelaižot uzreiz mani vaļā,mums aiz muguras atskanēja balsis,kas bija no viņa draugiem un mirklis pazuda vienā acumirklī. Tad arī sākās mani meklējumi.