12 de capitole Complet Silvija dzīvo vienkāršu skolas dzīvi. Viņa pēc sava rakstura ir nepakļāvīga, nedaudz mežone, taču viņai ir arī daudz labās īpašības, kuras viņa neizrāda. Tieši tādēļ viņai nav draugu. Kādu dienu, skolā ierodas pieci jauni skolēni. Silvija uzzina, ka viņi ir saistīti ar notikumu pirms 3 gadiem. Silvijas klase vēlas, lai viņa aiziet. Taču viņas jaunais solabiedrs Īzaks ir pret to. Viņš viņu sargā no visām pusēm. Silvija zināja, ka skolā, vienā no vecākajām klasēm, mācās sliktais puisis un banda. Viņa uzzina, ka viņas ģimene tomēr ir dzīva. Viņa ar brāli sastrīdas un viņš sagūsta viņas draugus un mammu. Pēc mēneša, viņa vairs nespēj tā dzīvot un dodas pie sava tēva. Viņa parāda atļauju brālim un viņš viņai parāda Fosteru ģimenes noslēpumu. Viņa atrod grāmatu, kas nav pabeigta un tā ir par viņu un brāli.
Vai tā ir sakritība vai tikai parasts stāsts par brāli un māsu, kas meklē apslēptus dārgumus?
Neko neatklājuši, viņa aiziet no savas ģimenes kopā ar savu brāli. Tur viņa pavada aptuveni piecus līdz sešus gadus. Taču izdzirdējusi sava labākā drauga vārdus, viņa aiziet un sāk būvēt savu nākotni kādā miesassargu aģentūrā. Taču pagātne viņai min uz papēžiem. Viņa piekrīt aizvest kādu ģimeni uz vietu, kur viņa agrāk dzīvoja. Negaidīti, viņa uzzina, ka viņa brālis ir slimnīcā. Viņa atgriežas savās vecajās mājās. Vai viņa vēl kādreiz spēs mainīties? Zaudējusi brāli, viņa atkal pazūd un neatgriežas.
"Es gribētu, kaut varētu visu mainīt. Bet viņa vairs nav. Ja vien es varētu izbeigt savas ciešanas."
Viņa izdomā nolekt no tilta, taču kāds viņu izglābj.
"Nepamet visu! Citi tic, ka tu spēj turpināt dzīvot! Tu neesi viena."
"Lai kā es censtos, nekas nemainās. Es cenšos un cenšos. Man vairs nav iemesla dzīvot."
"Tev ir. Tev ir sava dzīve. Un ja tu to palaidīsi garām, tad tu vairs nevarēsi priecāties. Tev vairs
