Liktenis ir interesants.
Sākumā tas uzbrūk mums ar visām pasaules sāpēm,
bet beigās kad liekas, ka vairāk neizturēsim
iegrūž mūs laimes pinekļos it kā nekas nebūtu noticis.
Tagad domā, ko darīt..
Iemācīties novērtēt..
Vai arī pazaudēt to, kas iedots uz sudraba paplātes.
****
"Pavakariņojiet ar mani, Miss Levaina." Meklēja pelēko acu pāri, kurš mirguļoja ik reiz, kad viņa pasmaidīja, atklājot knapi manāmas bedrītes vaigos.
"Es nedomāju, ka tā ir laba doma.. " Pieklājīgi atteikusi sastapās ar tumšo skatienu. Tas nebija ļauns, bet gan noslēpumains. Viņa nebaidījās no vīrieša, bet gan no tā, ka, ieskatoties Belluči kunga acīs, aizmaldīsies to nebeidzamajos dziļumos un nevēlēsies atgriezties realitātē.
"Tas nebija lūgums!" Miss Levainu vienmēŗ ir fascinējuši vīrieši uzvalkos. Taču šo nekādi nevar salīdzināt ar citiem. Belluči kungs bija novilcis savu žaketi un atpogājis dažas augšējās pogas, ļaujot saskatīt daļu atslēgas kaula un pavisam niecīgu daļu krūšu muskuļu. Sieviete instinktīvi iekodās lūpā un, aizturot elpu, neapzināti iekrampējās savos zīmuļsvārkos. Taču viņa nevarēja atļauties tādu greznību kā iemīlēšanos. Ne tagad, ne arī tuvākajā nākotnē.
****
Sākta 5.augustā 2019. Gads