Es gribu DZĪVOT, nevis IZDZĪVOT.

Viss notika pārāk ātri.. Es pat nepaspēju kārtīgi saprast, kas tikko notika kā jau gulēju gar zemi un raustījos no neciešamajām sāpēm sirds rajonā.
Pamodos slimnīcā, viss sāp, neko izdarīt nevaru,gribēdama saukt pēc medmāsas izdzirdēju, ka durvis atvērās ar lielu blīkšķi, manā priekšā jau stāv brālis un viņi. Maiks stāv ar tādu sejas izteiksmi, ka saprotu, kad kaut kas nav tā kā vajaga. Jautājoši palūkojos uz viņu, brālis skaļi nopūšās un saka- Viņu vairs nav.
Sabruka.. Visas manas sienas kuras es biju būvējusi visu savu dzīvi jeb 16 gadus sabruka, tās momentāli sabruka pēc šiem vārdiem- Viņu vairs nav..
Pēc gada.
Man jau ir 17. Dzīve vairs nav tāda kā agrāk. Pēc Viņu bērēm es ar brāli sāku dzīvot citur un nekur neuzturējāmies ilgāk par pusgadu, savādāk TIE mūs atrastu.
Kas TIE tādi ir? Kā mainījās brāļa un māsas dzīve pēc audžu vecāku nāves? To visu uzzināsi lasot tālāk grāmatu.