"Nu, nu, nu," dzirdējusi zemu balsi sev aiz muguras ar ķircinošu toni, es varēju tikai pagriezt galvu uz viņa pusi, lai sastaptu ar viņu acu skatienu, no kura parasti izvairījos. "Kas?" mana balss bija klusa. Viņš lēni pasmaidīja. "Saproti, ka šeit tu piederi tikai man? No brīža, kad ielauzies manā mājā?" Es varēju tikai nomirkšķināt acis. "Tu man draudi?" Pasmējies par manu jautājumu, it kā būtu dzirdējis labāko joku, es jutu viņa acis pārslīdam pāri manam ķermenim. "Oh no, dārgā. Tas ir solījums."