"Bet tēti,man nevajag apsargu!" es biju dusmīga,stāvot sakrustodama rokas,skatoties uz viņu sēžam pie sava darba galda. Viņš uztaisīja nopietnu acu skatienu. "Vajag gan un tieši šodien tu viņu jau satiksi. Kā nekā tu esi mana meita. Labi zini,ka mans darbs ir bīstams." Es sakniebu lūpas dusmās. "Tu esi aģents. Kas tur bīstams?" Viņš tikai smagi nopūtās,saņemdams rokās savu galvu,kad pēctam atlaidās krēslā un deva man atkal skatienu,bet šoreiz es tam nevarēju pretoties. "Man ir ienaidnieki,tāpēc beidzam šo strīdu. Tavam apsargam jau jābūt drīz šeit," to pateicis,viņam iezvanījās digitālais pulkstenis,kas norādīja pašu sliktāko,kad viņa lūpas pacēlās uz augšu,parādot smaidu un pacēlis galvu,lai uzlūkotu mani,es jau sapratu. Apsargs bija ieradies.
10 parts