Dvēseles ierocis

1. nodaļa Skolotājs, dīvainais veikaliņš un es

Stundas beidzās un es devos kā ierasts mājās. Taču tad es ieraudzīju skolotāju. Viņš ar kādu strīdējās pa telefonu. Nometis klusuli, viņs ielika telefonu kabatā un raitā solī devās prom. Skolotājs tāds parasti nebija un es izdomāju sekot viņam. Ik pa laikam skolotājs pārbaudīja, vai kāds neseko atskatoties pār plecu. Viņš iegriezās kādā veikalā, kura nosaukums bija smieklīgs un tajā pašā laikā dīvains. "Seši varoņi". Es klusām pasmīnēju un iegāju veikaliņā. Tajā bija ļoti silti un mājīgi. Pie kases neviena nebija un es izskatīju visu veikaliņu. Stendos aiz stikla stāvēja relikvijas un ieroči. No grieztiem bija dzirdams troksnis. Drīz vien pa trepēm lejā nokāpa grupiņa cilvēku. Es tiem nepievērsu uzmanību.
?:"Tikai nākošreiz atceries atvest arī meiteni."
Skolotājs:" Neuztraucies."
Es pagriezos un visi paskatījās uz mani. Ieraugot skolotāju es nedaudz atkāpos.
Skolotājs:"M? Reičel? Ko tu te dari?"
Es:" Ā, nu... es redzēju, kā jūs ar kādu strīdaties, tāpēc padomāju, ka kaut kas noticis. Tā arī es nonācu šeit."
Nepazīstamā grupiņa aizgāja un atstāja mūs vienus. Skolotājs lika rīt neiet uz skolu, tā vietā atnākt šurp no rīta. Un es paklausīju. Atnācu nākošajā rītā uz veikalu. Tur atkal bija tie pasi cilvēki, kas vakar. Viņi sāka smieties.
Skolotājs:" Pārstājiet! Viņa no jums visiem ir spēcīgākā un arī vecākā."
??:" Tad kurā klasē viņa mācās?"
Es:" Akadēmijā, 3. Kursā. Skolotāj, ja iemesls kavēt ir bezjēdzīgs, tad es braucu uz skolu. Šodien ir kontroldarbs maģijā."
Skolotajs:" Nāciet."
Mēs uzkāpām pa trepēm uz apsēdāmies uz dīvāniem.
Skolotājs:" Parādie savu ieročus."
Viens pēc otra viņi izvilka savus dvēseles ieročus. Es to izvilku pēdējā. Manās rokās parādījās zeltīts zobens un rubīna amulets. Amulets uz zobens spīdēja dažādās krāsās un es apliku amuletu ap kaklu.
?:" Tad tāds ir pilns relikvijas spēks?"
Es:" Tas tika nodots no padaudzes paaudzē. Mana ģimene to kopa un rupējās par to, bet tagad es esmu palikusi viena."
???:" Kas notika?"
Es:" Mani vecāki pazuda pirms četriem gadiem. Mans tēvs bija policists un viņa draugus pazušana pārsteidza. Viņi tēvu pazina jau ļoti ilgu laiku un zināja, ka tēvs nepazustu bez iemesla. Taču viņi neko neatstāja. Es iepazinos ar skolotāju, kad meklēju atbildes uz jautājumiem. Viņš piekrita man palīdzēt, ja būšu viņa mācekle. Bet kā redzat, vecākus es vēl joprojām neesmu atradusi. Lai nu kā, man tāpat vēl ir jāmācās."
?:" Skaidrs. Tātad tu esi mantojusi zobenu no pirmā varoņa pēc asinīm."
Es:" Ne gluži."
??:" Varoņu dvēseles ieroči pārgāja to mācekļiem, bet tikai vienam bija pēctecis. Man likās, ka Pirmā radinieki gāja bojā."
Es:" Vajadzēja. Bet brīnumainā kārtā es izdzīvoju."
Skolotājs:" Kā to saprast?"
Es:" Es esmu kritusī. Pirmā dēls ir mans tēvs. Tur tā lieta, ka..... dēmonu princese vārdā Sorada iestrēga šajā pasaulē un tā satika Pirmo. Sitri iznīcināja visus portālu kad Sorada vēl bija uz zemes. Viņa nepaspēja atgriezties savā pasaulē laikus."
Skolotājs:" Tagad skaidrs. Tad tāpēc tu vēl esi dzīva."